Zinot, ka Alīna Rugine savā mājā veido ārzemēs pirktu dekoratīvo šķīvju – šķīvīšu kolekciju, daži uz Ventspils Tirdzniecības ostu (VTO) ciemos vai biznesa darīšanās atbraukušie tādus simpātiskajai sievietei reizēm atved un dāvina personīgi. Šādos gadījumos VTO Administratīvi-tiesiskā departamenta direktore ar smaidu paskaidro, ka eksotisko “prezentu” ar prieku pievienos uzņēmuma piemiņas istabā jau esošajiem eksponātiem, jo mājās pie sienām principā tiek novietoti tikai tie šķīvji, kurus viņa pati nopirkusi vai dāvanā saņēmusi, pirmo reizi personīgi atrodoties kādā no ārvalstīm. Pagaidām eksponātu skaits ir ap diviem desmitiem, bet Alīna nav atteikusies no bērnības sapņa – savā mūžā pabūt visās pasaules valstīs. Laiks rādīs, vai tas izdosies, jo par ceļojumiem principā tiek uzskatīti tikai tie, kam tērēti ģimenes līdzekļi; komandējumi un mācību braucieni neskaitās. Alīna uzskata, ka vērtība ir tikai tam un tērēt drīkst tikai to, ko cilvēks pats priekš sevis var sastrādāt un nopelnīt – ne tikai materiālo labumu, bet arī garīgo bagātību izpratnē.
Dzīves gudrību – nepaļauties uz laimīgu gadījumu vai nejaušu labvēļu palīdzību, bet tikai un vienīgi uz savu darbu un uzņēmību, Alīnai mācījuši viņas vecāki un vecvecāki.
“Iespējams, mani tālākie senči Latvijā nokļuvuši kā cara vajāti Krievijas vecticībnieki, svešajā zemē laika gaitā pārejot pareizticībā. Bijuši vienkāršu ļaužu, Latvijas laikā kļuvuši par šīs valsts pilsoņiem. Viņu ģimenēs un, cik zinu, arī vēlāk sazarotajā radu saimē godāts no zemnieku tautas mantotais darba tikums un bijusi paļaušanās uz tuvinieka doto vārdu. Mana māte un vecmāmiņa – un tas jau ir manā atmiņā – turklāt bija ne tikai labas mājsaimnieces un izcilas rokdarbu pratējas, bet arī izskatīgas un raksturā visai patstāvīgas, “Alīna pasmaida, ka šai ziņā mēģinājusi sekot dzimtas sieviešu pieredzei.
“Pirmo ģimeni nodibināju, tikko pilngadību sasniegusi un abi ar vīru diezgan ātri sapratām, ka ilgākai kopdzīvei esam pārāk dažādi. Šķīrāmies bez naida, pie manis palika dēls Pāvels, kura liktenī viņa tēvs visus šos nu jau divdesmit gadus ir pozitīvi līdzdarbojies. “Kā vīrietis vīrietim” dēls tieši viņam pirmajam bija paziņojis, ka iestājies Jūras akadēmijā, laikam šauboties, vai es kā sieviete un māte šo viņa izvēli sapratīšu un pieņemšu. Sapratu un pieņēmu, jo kopš mazotnes pati, cik nu spēdama, mudināju viņu uz patstāvību. Lai gan dažkārt tik ļoti gribējās kontrolēt zēna gaitas un paturēt viņu pie sevis! Jaunākajam dēlam tagad ir divi gadi un “kā personībai” ļoti patīk visāda veida agregāti, rūcoša un braucoša tehnika. Tuvāka iepazīšanās ar to viņam sagaidāma šovasar, kad ģimenei iecerēts lidojums uz Spāniju. Savukārt mums ar vīru un Marka tēvu Viktoru tā būs atkal satikšanās ar vietu, kurp savulaik devāmies kāzu ceļojumā tikai dažas stundas pēc laulības reģistrācijas…
Visatļautības paraugstunda kafejnīcā
Alīnas pirmā laulība šķirta, kad viņai bijis divdesmit, bet Pāvelam tikai divi gadi. “Ar padomu un mazdēla pieskatīšanu toreiz palīdzēja vīramāte Nadežda, jo es nevēlējos būt kādam uz kakla un gribēju pati sev nopelnīt iztiku. Pirmā darba vieta bija viesnīca “Vilnis” Pārventā, jo tur vajadzēja administratoru. Mana priekšrocība bija jaunība, vēlme pašapliecināties, iedzimta prasme komunicēt arī ar nepazīstamiem cilvēkiem, latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas. Darbs patika, klienti un vadība šķita apmierināti, bet kādu reizi šķietami rāmā ikdiena pasniedza mācību, ko atcerēšos visu mūžu. Kā zināms, viesnīcas administrators klientiem var patikt vai nepatikt, taču ar viņu rēķinās. Bet sagadījās tā, ka viesnīcas kafejnīcā ieradās divi bagāti vīri, kuru priekšā daudzi ventspilnieki gatavi zemu klanīties. Par nelaimi, tieši tobrīd darbā vēl nebija ieradusies viesmīle, un priekšniecība palūdza mani svarīgās personas apkalpot. Bez bailēm devos ārā no savas komforta zonas, bet pie galdiņa sastapos ar tik augstprātīgi nicinošu un vulgāri neķītru attieksmi pret sevi, kādu pirms tam nebiju spējusi pat iedomāties. Šie iereibušie cilvēki pret mani, kas viņus no sirds centās apkalpot, izturējās kā pret zemāku radījumu, kā pret lietu, kuru var apgrābstīt un, ja iepatiksies, arī nopirkt. Par laimi, līdz konfliktam nenonāca, jo darbā ieradās īstā oficiante, bet kopš tās reizes manī palikusi atziņa, kuru cenšos ievērot pati un sagaidu no citiem – nekāda bagātība un nekāds amats nedod tiesības uzskatīt citus, kas godprātīgi dara savu darbu, par zemākiem vai nevērtīgākiem.”
Ostinieki klusējot nelieksies
Tagad, kad Alīna nedaudz pakāpusies pa karjeras kāpnēm un pati zināmā mērā var ietekmēt citu ostinieku likteņus, amata un naudas varas pārākuma demonstrēšana viņai šķiet īpaši nepieņemama.
“Diemžēl, pagaidām sabiedrības lielākā daļa nav sapratusi, ka šāda visatļautība iespējama tikai tur un tad, ja un kad nesastop “mazo skrūvīšu” pretsparu. Cilvēks pats nedrīkst pieļaut, ka viņu pazemo, lai kādu darbu viņš arī darītu vai sabiedrisko stāvokli ieņemtu. Šinī ziņā man prieks un lepnums par ostas ļaudīm, it īpaši dokeriem: lai cik grūti viņiem reizēm ir klājies, viņi nekad nav klusēdami liekušies ne zem valsts, ne vietējās varas spiediena. Nerunājot nemaz par to, cik prasīgi viņi mēdz būt pret uzņēmuma administrāciju, ja saskata savām pretenzijām pamatu. Viņi ir pieraduši turēt doto vārdu un to pašu sagaida no valsts un uzņēmuma visu līmeņu vadības: “Jūsu darbs ir gādāt kravas, mūsējais – tās apstrādāt. PSRS laikos ešeloni ar eksporta precēm gāzās uz Ventspili nebeidzamā straumē. Jūsu pienākums ir tās atkal pagriezt šurp, neatrunājoties ar sarežģīto ģeopolitisko situāciju. Jā, tas nav viegli, bet tieši par to jums maksā algu!”
Ostinieku kolektīvu, ar kuru kopā gan priekos, gan stresa apstākļos kopā būts teju divdesmit gadu, Alīna pielīdzina paplašinātai ģimenei. Viņai nav pārsteigums, ka lielās saimes savstarpējā prasīguma un cieņas tradīcijas izpausmes rod arī viņas mājas dzīvē, ar smaidu atstāstot jau diezgan senu gadījumu dēla pirmsskolnieka izpildījumā: “Kādu dienu braucām ar viņu sabiedriskajā transportā, un es atļāvos zēnu no mugurpuses pastumt ātrākai izkāpšanai no autobusa. Viņš pagriezās pret mani un pieauguša cilvēka nopietnībā paziņoja: “Negrūsti, lūdzu, mani, es taču esmu cilvēks!””
Politiķu un ierēdņu grūstīti
“Saka jau, ka ar bērna muti runā patiesība, bet vai to ņemam vērā?” retoriski pārjautā Alīna. “Jā, visi esam cilvēki, bet cik bieži netiešā nozīmē atļaujam sevi “grūstīt” gan politiķiem un ierēdņiem, gan darba devējiem un masu informācijas līdzekļiem, par visgudru kaimiņu pamācībām nemaz nerunājot. Kā valsts un brīva sabiedrība esam pusaudža vecumā, bet tā gribētos sagaidīt briedumu, lai mūs neviens neuzdrošinātos “stumdīt” no viena grāvja uz otru, bet mēs visi kopīgi izraudzītos ceļu un liktu uz tā turēties arī pašu ievēlētajiem “tautas kalpiem.” Diemžēl, tāpat kā padomju laikos, varas kritikai drosmes daudziem pietiek tikai virtuves līmeņa sarunās, anonīmai dubļu liešanai internetā. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēģinu iesaistīties politikā. Līdzībās runājot, varam gaidīt, kādas kārtis pie spēļu galda mums iedalīs un tad pukstēt, ka tās ir sliktas, jo laikam taču negodīgi izvilktas no piedurknes. Bet varam pie dalīšanas stāties paši, nebaidīties aicināt citus skatīties mums uz pirkstiem un garantēt, ka ”žuļiku” gājieni ar iezīmētām kārtīm netiks pieļauti. Tieši tik vienkāršs un reizē sarežģīts darbiņš mums nākotnē darāms, ja gribam iet civilizētas sabiedrības virzienā,” izsecinājusi Alīna, piekrītot, ka viņu 15. februārī ievēl par nesen Ventspilī nodibinātās partijas “Laiks pārmaiņām” Kurzemes reģionālās nodaļas vadītāju.
Virtuves bezjēdzīgās revolūcijas
“Apzinos, ka manā dzīvē tas daudz ko var mainīt. Kā uzņēmuma administrācijas pārstāve esmu darba devēja statusā, bet politikā brīvprātīgi piesakos par bezalgas darba ņēmēju, jo uzdevumus man tagad dos partijas biedri un tālākā nākotnē varbūt vēlētāji. Neuzskatu par taisnīgu, ka, atšķirībā no uzņēmuma vai iestādes vadības, darba devēji – vēlētāji savu pārstāvi pēc kļūšanas par deputātu, vairs praktiski nevar ietekmēt, kur nu vēl atlaist. Var, protams, atsaukties uz Marku Tvenu, kurš teicis apmēram tā – ja vēlēšanas kaut ko varētu mainīt, ietekmīgi ļaudis tās sen būtu aizlieguši…” Alīna par sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem nebaidās arī paironizēt.
“Iespējams, klasiķim taisnība, bet nekas labāks par demokrātiju gadu simtos nav izdomāts,” Alina pārliecināta, ka partiju it kā neproporcionālajam daudzumam Latvijā ir arī pozitīva nozīme. Iesaistoties tajās, cilvēki neuzkurina sevi bezjēdzīgās “virtuves revolūcijās”, bet mācās domāt, salīdzināt, argumentēt un ar savu viedokli iziet sabiedrībā. Tas var patikt vai tikt noraidīts, bet pārstāv zināmu sabiedrības slāni, kuru pat varas un politikas smagsvari vairs neuzdrošinās tā vienkārši pagrūst malā.
Paldies par man pašsaprotamo
“Turklāt šāda vienādi domājošo kopā būšana ļauj tīri cilvēciski tuvāk iepazīt un saprast vienam otru,” Alīna atceras vēl ne tik seno pagātni, kad pašsaprotama šķita ģimeņu saviesīga draudzēšanās, arodbiedrību organizēti, administrācijas atbalstīti sporta un atpūtas pasākumi, kuri tagad notiek aizvien retāk. Iemesls – tam visam vajadzīga nauda, ko ne katra ģimene un darbavieta vairs var atļauties. Cilvēcisko kontaktu nepieciešamību un iespēju viņa ilustrē ar gandrīz vai kuriozu piemēru no nesenās LP Kurzemes Reģionālās nodaļas dibināšanas sapulces, kad kāds no gados jaunajiem tās dalībniekiem pienācis viņai klāt un teicis: “Nekad nevarēju iedomāties, ka jūs tik lieliski runājat latviski. Paldies!” Sapratu, ka viņš pateicās pa viņa tautai un valodai izrādīto cieņu, kas man kā Latvijai dzimušai, jauktā krievu- latviešu ģimenē augušai, daudznacionālā kolektīvā strādājošai vienmēr bijis pašsaprotami. Mamma kopš bērnības nebeidza atkārtot, ka ir kauns nezināt tās valsts valodu, kurā dzīvo. Viņai pašai ar tās apgūšanu negāja viegli, arī man bija problēmas, jo mācījos krievu skolā. Centos latviski runāt ar audžutēvu Ati, viņš manas prasmes reizēm nosauca par “čangaliskām”, bet es neatlaidos un tagad latviski spēju komunicēt par jebkuru tēmu.
Jā, savā laikā osta pastāvēja kā pašpietiekams, pārsvarā krievvalodīgs veidojums, un zināmā mērā tā ir arī tagad. Bet ostiniekos aizvien vairāk tiek pieņemts un novērtēts arī citādais, tā ir jau pieminētā savstarpējās cieņas izrādīšana. Daudzvalodība turklāt kļūst par dzīves nepieciešamību: sarūkot tranzīta plūsmām, var nākties mainīt profesiju un nokļūt citā darba vidē latviskajā iekšzemē. Portālceltņu vadītāji un dokeri kravu apsīkuma laikā arī tagad, lai uzturētu ģimenes, pieņem piedāvājumus uz laiku pastrādāt Holandes vai Somijas ostās. Ir tur labi novērtēti, taču parasti nekavējas atgriezties Ventspilī, tiklīdz šeit atjaunojas darba iespējas. Līdzi atvedot ne tikai pozitīvi atšķirīgo darba pieredzi, bet arī turienes valodu prasmes, jo angliski runāt viņiem vairs nav problēmu.
Alīnas amata pienākumos ietilpst ne vien akciju sabiedrības VTO juridiskā pārraudzība, bet ari darbs ar kolektīva personālsastāvu, vides un kvalitātes prasību ievērošanas kontrole, kontakti ar trim ostā strādājošo arodbiedrībām. Par sabiedriskajām aktivitātēm būtu atsevišķs stāsts.
“Ostā ir ļoti dažādi ļaudis, kas strādā atšķirīgos apstākļos. Bet, cik nu manos spēkos, katru cenšos pieņemt un saprast kā personību. Kopīgais – viņos visos ir lepnums par piederību ostai kā mūžīgai vērtībai, bez kuras Ventspils izskatītos kā parasta provinces pilsēta, lai cik gludas arī nebūtu tās ielas un košas puķu dobes.
Piederību ostinieku kolektīvam par dzīves veiksmi uzskata arī Alīna. Viņa ir pateicīga liktenim un savam raksturam, ka ienākusi tajā kā vienkārša darba darītāja un atradusi sevī gribu sasniegt vairāk un darīt labāk.
“Uz izaugsmi nemanāmi virzīja šejienes vispārējā radošā gaisotne. Sākotnēji strādāju IT jomā, tad daudzus gadus biju VTO valdes priekšsēdētāja sekretāre, kas ļāva vispusīgi iepazīt ne vien ostā strādājošos, bet plašāk paraudzīties arī uz uzņēmuma darbības principiem un problēmām. Tieši tad sapratu, ka varu un gribu darīt vairāk, tāpēc, nepārtraucot darbu, ieguvu augstāko juridisko izglītību. Sākotnēji, lai iekrātu pieredzi, pieteicos pat bez atlīdzības veikt vienkāršākos jurista darbus, līdz iestrādājos un tagad esmu tikusi līdz skanīgam amata nosaukumam – departamenta direktore,”Alīna gaiši pasmaida, kliedējot aizdomas, ka šādā darbā cilvēki kļūst par burta kalpiem un sausiņiem. Darbs viņai it kā vienkāršs un reizē pietiekami sarežģīts – raudzīties, lai tiesiskums tiktu ievērots kolektīva darba attiecībās, saskarsmē ar ostas biznesa partneriem un valsti.
“Diemžēl, dzīvē ne viss ir tik skaidri un gludi, kā aprakstīts juridiskajā literatūrā, bet ar radošu pieeju arī te var daudz panākt,” pārliecinājusies Alīna.
Palīdzēt nepazemojot
Stāstu par Alīnu Rugini nebūtu korekti beigt, nepasakot, ka viņa kopā ar tuviniekiem ir to cilvēku vidū, kuri neiekapsulējas personīgajā materiālajā labklājībā, bet nopelnīto cenšas tērēt sevis pilnveidošanai un pozitīvu iespaidu krāšanai, tos gūstot galvenokārt ceļojumos. Alīna atvērta arī sabiedriskajām aktivitātēm, piedalījusies Ventspils sieviešu biedrības “VASSA”, dibināšanā, kuras mērķis ir vispusīgi informēt un izglītot sievietes, apzināt viņu vēlmes un veicināt iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē un biznesā. Uzņēmējdarbībā pat rādot piemēru, jo ir līdzīpašniece nelielā firmiņā “Laser Tag”, kas piedāvā militāri sportiska rakstura izklaides – lāzerpeintbolu.
“Šādu aktivitātes attīstīt piedāvāja ģimenes vīrieši, pilsētas jauniešiem un bērniem tās ļoti patīk, arī es mēģinu turēt līdzi,” Alīna atzīst, ka ģimenei tas vairāk ir brīvdienu hobijs, nevis peļņas avots.
“VASSA” ietvaros un arī pirms tās dibināšanas Alīna iesaistījusies labdarībā, bet atzīst, ka tas viņas emocionālajam raksturam ir milzīgs pārbaudījums: “Esmu mēģinājusi ģimenē nevajadzīgās mantas vai pārtikas produktus pa tiešo nogādāt grūtībās nonākušajiem. Viņiem tās ir vajadzīgas, cilvēki tās gaida un pieņem, bet – es taču pēc acīm redzu, ka viņi līdz ar to jūtas pazemoti, kaut gan parasti savā nabadzībā nav vainojami. Visbiežāk tā ir valsts un pašvaldība, kas viņu bēdīgo situāciju nav saskatījusi un palīdzējusi, kaut reizēm būtu pieticis tikai ar padomu un iedrošinājumu.”
Tagad viņa ģimenei nevajadzīgo visbiežāk aizved uz šo mantu pieņemšanas vietām un paļaujas, ka tās nonāks pie īstajiem palīdzības gaidītājiem.
Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc Alīna mēģinās sevi realizēt politikā – lai mazāk būtu nabadzības pazemotu cilvēku. Jo daļa vainas par to jāuzņemas valstij un sabiedrībai. Bet to taču var mainīt, vispirms jau godīgi sadalot dzīves iespēju kārtis.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspilnieks.lv
