Latvijā svin Līgo vakaru

0
126

Šovakar, 23.jūnijā, visā Latvijā plaši skanēs dziesmas, notiks dažādi pasākumi un svinēs Līgo vakaru.

Līgo vakars, saukts arī par Jāņu vakaru, ir latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, kurus svin visas paaudzes un visas sabiedrības grupas. Vēsturiski Zāļu diena saistās ar vasaras saulgriežiem, taču datumu nesakritības dēļ saulgriežu svinēšana dažkārt tiek nodalīta no Jāņu dienas.

Līgošana būtībā ir viens no galvenajiem, centrālajiem rituāliem. Tas ir dziļš avots dzīvības spēku atjaunošanai un pastiprināšanai. Aplīgot Jāni, laukus, mājas, sētas saimniekus nozīmē aizsardzību pret nelabajiem spēkiem un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Vienlaikus ar līgo dziesmām latvietis izskalo no sevis visas ikdienas rūpes un bēdas, visu nevajadzīgo.

Gatavošanās gadskārtu svētkiem sākas ar zāļu plūkšanu. Saulgriežiem tuvojoties, zied ļoti daudz. Ar tām tad rotāja gan istabas, gan pagalmu un sētu. Arī meijas un ozolu zari ir neatņemama pušķošanas sastāvdaļa, bieži vien arī pīlādža zari. Ļauno garu atbaidīšanai izmantoja arī dadžus un mātres. Turklāt nemaz nav tik vienkārši – iziet pļavā un saplūkt Jāņuzāles. Dažas Jāņuzāles ir jāplūc pusdienā, citas – pašā Jāņu vakarā, vēl citas – rasas laikā Jāņu rītā.

Jāņu vainagu pīšana arī ir dziļi simbolisks rituāls. Jāņu vainags, gluži kā Jāņu siers un ugunskurs, ir Saules simbols. Ticējums vēsta, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts Jāņu vainags pasargās no nelaimēm un slimībām un nelabvēļiem. Ozols vienmēr ir bijis svēts koks, tādēļ sensenos laikos ozolu vainagu drīkstēja likt galvā tikai cilvēks vārdā Jānis, kurš tad arī bija Jāņa tēvs. Savukārt Jāņa mātei – zāļu vainags. Zāles, kas sapītas aplī, ir dabas skaistuma, spēka un mūžības simbols, tādēļ vainaga uzlikšana galvā Jāņos nozīmēja auglību un bagātību.

Viena no skaistākajām un arī simboliski spēcīgākajām tradīcijām ir Jāņuguns iedegšana. Ugunij ir Dieva aicināšanas un godināšanas zīme. parasti uguni kūra augstās vietās, lai to varētu tālu redzēt. Tāpat arī dedza uguni mucā, kas uzsprausta kārts galā. Jāņuguni jāiededz līdz ar saules rietu un tai jādeg līdz saules lēktam. Ir arī tāda tradīcija līdz ar saules pēdējiem stariem laist lejup pa krauju vai kalna nogāzi uguns ratu, kas ieripo, piemēram, jūrā, simbolizējot sauli. Kāpēc jālec pāri ugunskuram? Lai vienotu kopā! Tādēļ parasti visbiežāk lēca jauni ļaudis, kas sadevušies rokās.

Daudzi varbūt nemaz nezina, ka ne mazāk nozīmīga sastāvdaļa ir pirts kurināšana. Tas ir kā Jāņu ievadrituāls, tā ir gan fiziska, gan arī garīga attīrīšanās un enerģijas uzņemšana. Īpašs spēks slēpjas dažādās zāļu, koku un krūmu slotiņās, jo tobrīd daba saulgriežos ir pašā pilnbriedā un slotiņās ir maksimāli iespējamais enerģijas daudzums. Katra koka un auga slotiņai ir īpašs raksturojums un skaidrojums. Turklāt arī pirtiņu saulgriežos rotā ar meijām un zālītēm.

Un kā gan bez Jāņu dienas mielastiem! Galdā ceļ gan dažādus piena produktus, protams, maizi, cūkas gaļu un – miežu alutiņu. Saimniece sien Jāņu sieru, saimnieks – brūvē miestiņu. Īpaši senākos laikos brūvēja medalu, kura sastāvā bija medus. Ja Jāņu siers simbolizē sauli un pasauli tās veselumā, tad alus simbolizēja lauku valgmi un ražību.

Atcerieties, ka Jāņu nakti nedrīkst nogulēt! Ja paliksiet nomodā visu nakti, būs jums laba veselība. Bet, ja guļ, tad gulēšot visu turpmāko gadu… Turklāt tā taču ir gada īsākā nakts, kas senatnē bija gada kulminācijas brīdis. Un ja Jāņu nakts ir izdzīvota, tad vēl tikai atliek to pavadīt ar mazgāšanos rīta rasā. Tā no rīta ir energētikā visspēcīgākā, tātad – tai ir īpašs dziedinošs spēks.

Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay