Reformas karalistē

0
111

Nav noslēpums, ka iepriekšējā – kā visi zinām, ne īpaši veiksmīgā – reģionālā reforma notika tieši pirms desmit gadiem. Tātad laikā, kad galvenās vijoles toreizējo 555 pagastu reformēšanā spēlēja šobrīd no visiem varas grožiem atbīdītie “zaļie zemnieki”.

Bet “zaļajos zemniekos” pati pirmā un lielākā vijole bija tepat vien, mūsu mājās – Ventspilī. Un tāpat nav nekāds noslēpums, ka visai īpatnējais veidojums “lielās pilsētas” kā atsevišķas teritoriālas vienības bija dažu ZZS pietuvinātu politiķu viena no galvenajām vēlmēm. Un kā nu ne – galu galā ilglaicīgi savās “mazajās karalistēs” valdījušie ar daudz lielāku varbūtību saglabātu savu “Dzelzs troni”, ja vēlētāji būtu vien pilsētnieki, jo apkārtējo pagastu iedzīvotājiem gan vēlmes, gan nepieciešamības ir citas. Tātad šie ļaudis, kas dzīvo ārpus “lielā centra”, ar lielu varbūtību balsotu par savējiem pagastu kandidātiem, bet tas savukārt ar itin lielu ticamības pakāpi nodrošinātu panākumus nebūt ne pilsētā valdošajai lokālajai pilsētas partijai.

Tagad durvju priekšā jauna reforma. Un ir saprotama pretestība, kuru izrāda tieši karaļi un karalīši, kam administratīvi teritoriālās sistēmas maiņa izņemtu no rokās gadu gadiem iedibinātās un sagrābtās varas sviras. Būtībā sagrūtu pašu karaļu un viņa vasaļu radītā shēmošanas iespēja, dalot savas pilsētas un tās iedzīvotāju naudiņu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iecerētais pagrieziena punkts Latvijas administratīvi teritoriālajā iedalījumā pēc būtības likvidētu iespējas “saimniekot” iedzīvotāju maciņos kā savā kabatā.

Jā, protams, ministra Jura Pūces iecere “pārzīmēt” Latvijas administratīvo karti nav pilnīgi ideāls risinājums. Var būt diskusijas par viena vai otra plānotā novada robežām. Arī pats ministrijas piedāvājums nav akmenī iecirsts kā Mozus saņemtie baušļi Sīnāja kalnā. Un šeit ir iespējas diskusijām – piemēram, Lielvārdes novada saglabāšana, apvienojot to nevis ar Ogri, bet pievienojot, piemēram, Ķegumu. Piemēram, Rūjienas novada nonākšana nevis Valkas “pakļautībā”, bet gan skatoties uz otru pusi – uz Valmieru. Var būt diskusijas par atsevišķu vēsturisku novadu saglabāšanu vai novadu centru novirzīšanu nevis vecajās, t.s. rajonu robežās, bet gan velkot robežas citur. Taču pats iesāktais ceļš ir gana pareizs. Īpaši, ja tas attiecas uz Ventspils un novada apvienošanu vienā teritoriālajā vienībā, kas šajā gadījumā ir loģisks solis.

Jau sākotnēji “lielo pilsētu” pastāvēšana nebija loģiska. Jo, būsim godīgi, Latvijā faktiski ir tikai viena “lielā pilsēta” – galvaspilsēta Rīga. Pārējās astoņas, kas ietilpst šajā kategorijā, par lielām ir nosaucamas visai nosacīti. Īpaši jau Ventspils, Jēkabpils, Jūrmala un Valmiera, kuru iedzīvotāju skaits ir samērojams ar tādām pilsētām kā Cēsis, Kuldīga, Bauska, kur iedzīvotāju skaits ir tikai nedaudz mazāks, taču “lielo pilsētu” statuss tām nav piešķirts… Vai tas noticis tādēļ, ka šajās pilsētās ZZS un sabiedroto ietekme bijusi mazāka, nav bijušas iespējas arī šajās pilsētās ieviest patvaldnieciskus pārvaldes modeļus un nav bijušas cerības, ka tas vispār jebkad varētu notikt?

Protams, reformas karalistē nekad nenāk viegli. Taču jau tagad ir skaidrs, ka desmit gadus senie eksperimenti ar “piepilsētu novadiem” un “lielajām pilsētām” – kā tas bijis ar Ventspils novadu, Krustpils un Jēkabpils novadiem, Kocēnu (sākotnējā versijā – Valmieras) novadu, Jelgavas novadu, Daugavpils novadu – ir vienkārši neveiksmīgi. Šiem novadiem nav ne īsta centra (jo pārvaldes struktūras tāpat atrodas blakus esošajā lielajā pilsētā), ne infrastruktūras, ne savas identitātes (jo tā taču tāpat saistās tikai ar novada nosaukumā ielikto pilsētas vārdu), ne pakalpojumu nodrošināšanas, savukārt iedzīvotājiem, lai šos pašus pakalpojumus saņemtu, lielākoties tāpat jāmēro ceļš uz lielpilsētu… Toreiz mazo karaļu un karalīšu vēlmes, pateicoties savai politiskajai aizmugurei, guva atbalstu ieplānotajā novadu un pilsētu reformā, neraugoties uz racionāliem argumentiem. Jo kas gan ir argumenti, ja vajag “izsist cauri” savu taisnību un savas iegribas.

To, ka lielāka reģionālā centra un apkārtējo pagastu apvienošana vienā spēcīgā novadā dod rezultātus, parāda pat daži iepriekšējās reformas veiksmes stāsti, kur pilsētu un pagastu apvienošanās pēc brīvprātības principa radīja lielākus un spēcīgākus novadus: kā tas notika, piemēram, Kuldīgā, Gulbenē un Madonā. Savukārt saskaldīšanās pirmreizinātājos, mākslīgi atdalot pilsētu no apkārtējā novada kā Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī vai Valmierā, nevienam par labu nav nākusi. Ja, protams, neskaita vietējos vietvalžus, kam izdevies saglabāt savu varu.

Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay