Palikt bez darba. Pēc paša izvēles, vai arī – saņemot negaidītu darba devēja uzteikumu. Būt darba meklētājam. Aktīvam, vai tādam, kurš bauda jauno statusu un brīvību, līdz beidzas bezdarbnieka pabalsts un uzkrājumi. Laikraksts pateicas visiem trim ventspilniekiem par uzticētajiem stāstiem. Personu vārdi ir mainīti.
Ceļā uz darbu IT jomā
Saulcerītei runāt par savu pieredzi nav viegli. Pirms intervijas viņa jautā, vai drīkstēs pārdomāt, ja saruna kļūs neiespējama. Pērnā gada pavasarī sieviete saņēma darba devēja uzteikumu un aizgāja no darba, pusēm vienojoties. Patiesais iemesls – izdegšana. Lai arī tikusi pie draugu veidota psihologu saraksta, pie kuriem vērsties pēc profesionālas palīdzības, sieviete izvēlējusies iet citādu ceļu – ļauties dzīvei, būt saskaņā ar sevi un ticēt, ka laiks pats saliks visu īstajās vietās. Izdegšanas pazīmes, strādājot profesijā, jutusi arī pati, bet tik kardinālu scenāriju kā aiziešana no darba, viņa nav pieļāvusi. Darba devēja uzteikums bijis spējš un negaidīts. Vasaras otrajā pusē Saulcerīte iesaistījusies organizācijas “Riga Tech Girls” organizētajā apmācību programmā – darbam IT nozarē. Kursa veiksmīgākajiem absolventiem bijusi iespēja tikt pie mentora, kurš pusgada garumā atbalstīs ceļā uz jauno profesiju. Saulcerītei nu ir pavadonis IT džungļos! Pagaidām bijušas vēl tikai pāris sarunas, bet ventspilniece šo iespēju vērtē atzinīgi. Vēlā rudenī uzsāktas “Coursera” studijas. Mērķtiecīgi, ar lielu pašatdevi pārvarot šķēršļus, ventspilniece cer reiz kļūt par IT nozares korporācijas darbinieku. Angļu valodu viņa pārvalda brīvi.
Sieviete saka, ka paralēli centieniem IT jomā labprāt strādātu ar dzīvniekiem saistītu darbu. Tā varētu būt pat tāda kā ideālā kombinācija – apvienot abus. Sajust bezierunu mīlestību un sniegt to dzīvniekiem, lai būtu spēks un prieks IT jautājumos konsultēt cilvēkus no visas pasaules.
Mokošā neziņa
Arī Nora intervijai piekrīt tikai anonīmā kārtā. Viņas štata vietu darba devējs likvidēja. Dažus mēnešus apzināti atpūtusies, jo pirms tam atvaļinājumā būts vien uz pāris nedēļām vai laikā, kad dzima bērni. Taču tad Nora uzsākusi darba meklējumus. Nu pagājis jau gads, bet ventspilniece savu jauno kolektīvu, ar kuru kopā sasniegt profesionālo izaicinājumu virsotnes, vēl nav sastapusi. Nora saka, ka daudzi joprojām netic, ka viņa ir bez iespējas darba dienu rītos iet uz ofisu. Tā pietrūkstot visvairāk. Mazie, no mājām veicamie projekti, kādus ventspilniece uzņemas un veic, nesniedz sabiedriskajai sievietei to gandarījumu un arī drošības sajūtu, kādu dod rīta kafijas smarža un omulīgā duna birojā. Būdama sabiedrības dvēsele, Nora saka, ka visvairāk skumdina kvalitatīvas atgriezeniskās saites trūkums komunikācijā ar potenciālajiem darba devējiem. Pat pēc ļoti cerīgām intervijām mēdzot sekot ne vien skopi atteikumi, bet pat absolūts klusums. Nora novērtētu, ja saņemtu mazliet izvērstākus atteikumus – tie būtu kā turpmākā ceļa rādītāji. Viņa būtu gatava mācīties, labprāt pieņemtu arī mazāk kvalificētu darbu, nekā strādājusi līdz šim.
Dzimusi rīdziniece, Nora tomēr cer, ka jaunos kolēģus izdosies atrast Ventspilī. Te vīram darbs, te jaunajai paaudzei skola un visa dzīve. Reizēm viņa pieļauj domu, ka nāksies braukt uz darbu kādā citā pilsētā. Piemēram, Liepājā.
Veiksmes stāsts
Jānis lēmumu aiziet no darba pieņēma pats. Būdams viens no ražošanas daļas “atslēgas” cilvēkiem, viņš nav varējis samierināties ar faktu, ka vairs nedz redz, nedz tic uzņēmuma izaugsmei. Lai arī saņēmis vairākus darba piedāvājumus tepat Ventspilī, atteicies, jo zinājis, ka ārzemēs ar savām spējām un talantiem spēs nopelnīt savas četras reizes vairāk. Tomēr pirmais darba piedāvājums, kuru Jānis pieņēmis, izrādījies “nepaceļams”. Zinātāji mierinājuši, ka ne viņš viens tāds – kas tāds “pa kaulam” parasti vien tiem, kas sāk aptuveni divdesmit gadu vecumā. Ķermenis pierodot. Nostrādājot vien nepilnu nedēļu, Jānis iesprūdis svešumā uz diviem mēnešiem. Pērnā gada pavasarī pandēmijas dēļ tika slēgtas robežas.
Dzīvojis pie radiem un, tā kā pat iziešana uz ielas bijusi stipri ierobežota, galvenokārt skatījies televīziju. Pēc daudziem gadiem Latvijā, kuros kārtīgs atvaļinājums bijis vien “uz papīra”, Jānis patiesi izbaudījis nekā nedarīšanu. Pēc atgriešanās Latvijā jaunu darbu ārzemēs ar paziņu palīdzību atradis mēneša laikā. Sācis “no apakšas” un nu jau ir vidējā līmeņa vadītājs, bet drīzumā kļūs par partneri uzņēmumā, kurā strādā. Ik pēc 6 nedēļām viņš divas pavada Latvijā ar sievu un bērniem, esot prom svešumā – sazvanās katru vakaru. Jautāts, kā jūtas, Jānis nedomājot atbild: “Ļoti labi!” Ir darbs, ir perspektīva un gandarījums par paveikto.
27.01.2021. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Pixabay
