Kļūt par miljonāru var dažādos veidos. Tiesa gan, neviens no šiem veidiem nebūs aprakstīts kāda tagad tik modīgā “dzīves trenera” garlaicības brīžos sarakstītajās “padomu grāmatās “iz dzīves” kļūšanai par miljonāru”. Patiesajā dzīvē šie veidi nemaz nav tik daudz. Pirmais – būt ideju ģeneratoram, strādāt, realizēt idejas un kļūt par jauno Stīvu Džobsu. Otrais – strādāt, profesionāli pilnveidoties, izglītoties, atrast labu komandu un kļūt par jauno Bilu Geitsu. Trešais – spēlēt biržā un uzvarēt. Un ceturtais – būt atvasei kādam jau esošam miljonāram vai, vēlams, miljardierim.
Ceturtā iespēja turklāt pieejama vairākās versijās. Vari būt atvase (tātad – likumīgs mantinieks). Vari apprecēt devīgu miljonāru (vai, vēlams, miljardieri). Vari kļūt par minētā miljonāra labāko draugu, kurš izšķirošos brīžos “piesegs” miljonāra, iespējams, puspelēkos darbus un par to saņems zināmu pieeju “drauga” kredītkartēm. Tādu nosacītu “carte blanche” ikdienas tēriņiem.
Taču šie četri (ar variācijām) veidi, kā kļūt par miljonāru ir parasti un visiem labi zināmi. Bet pie mums, Latvijā un arī mūsu nelielajā pilsētā Ventspilī, ir zināms kāds cits, mazliet savdabīgāks veids iekļūšanai labāk pelnošāko pilsoņu skaitā. Proti, ir jābūt politiķa bērnam vai sievai. Un te jau vairs nav svarīgi, vai politiķis ir esošs, vai arī tam priekšā liekams mazliet nievājošais vārdiņš “eks”. Šīsnedēļas mediju apritē nokļuvusī ziņa, ka pērnā gada pelnošāko mūsu pilsoņu saraksta godpilnajā 6. vietā (tātad – noslēdzot olimpisko sešnieku) iekļuvis neviens cits kā ekspolitiķa Aināra Šlesera dēls. Tā kā nav dzirdēts par kādiem biznesa varoņdarbiem, kas konkrētajam jaunajam cilvēkam bijuši pa spēkam, tad, iespējams, varam ar pietiekami lielu ticamības pakāpi pieņemt, ka zināmu lomu straujai iekļūšanai pelnošāko pilsoņu sarakstā noteikti ir spēlējusi radniecība ar minēto ekspolitiķi…
Protams, protams, ģimenes mantojums garīgā un prāta apsviedības ziņā arī var būt viens no iemesliem, kādēļ tieši Šlesera dēls spēris šo nozīmīgo soli, iekarojot Latvijas uzņēmējdarbības Everestu. Un ļoti gribētos ticēt, ka tā arī ir. Tiesa gan, saulaino jauno censoņu debesjumu mazliet aiz- ēno šaubu mākoņi. Un kā nu ne, ja, piemēram, mūsu pašu pilsētas mērs ģimeniski dala apsūdzēto solu ar savu dēlu, arī finanšu līdzekļu izcelsme atsevišķos gadījumos politiķu, ekspolitiķu un daža laba ar politiku saistīta cilvēka atvasēm ir bijusi, diplomātiski sakot, visnotaļ ēnaina. Šlesera dēla nopelnītais “biznesa tīģera” statuss varētu būt vismaz iemesls, lai arī šādas tādas iestādes, kas atbild par nodokļiem, nelegālas naudas atmazgāšanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, uzdotu jautājumus… Sak, kā tad tas ir gadījies? Jo nav jau tā, ka būtu žēl. Un nav jau arī tā, ka kaut kā skaustu, ja kāds tiek pie bagātības. Bet ļoti gribētos, lai bagātība būtu nopelnīta pirmajos trijos augstāk aprakstītajos veidos. Vai vismaz ceturtajā, kur naudiņa, tā teikt, iekrīt laimīgo mazbērnu kontos pēc veiksmīgā vectēva mierpilnās aiziešanas citos medību laukos.
Līgumi par “mantas šķirtību” ar laulāto, bērnu pēkšņā “biznesa veiksme”, nezin no kurienes parādījušies “investīciju plāni” un līgumi ar kaut kur nebūt Kaimanu, Bahamu vai citās aizjūras salās reģistrētiem “investoriem”, kas iedod naudu un neprasa atpakaļ… Shēma tik pierasta, ka jau sāk asociēties ar teju vai ikdienu. Nekas traks, ja tā padomā. Tā jau visi dara. Tiesa gan, gribētos cerēt, ka kaut kādā brīdī mūsu valsts Temīdas svaru glabātāji tomēr nosvērs svaru kausus par labu taisnīgam spriedumam, kur šādi “miljonā- ri” tomēr ieraudzīs “rūtoto sauli”. Un tad, kas zina, varbūt arī pārējiem, kam tā vien nagi niez iebraukt savus pirkstiņus kaimiņu (lasi, nodokļu maksātāju) kabatās vai kuriem ļoti, ļoti patīk izmantot vismazākās spraudziņas jebkurās durvīs, lai izshēmotu kādu kārtējo ostas uzņēmumu vai izbīdītu resursus caur kādu nekur neatrodamu “fondu”, “biedrību” vai interešu kopu. Jā, ļoti gribētos cerēt… Un tomēr – tā gribētos būt Šlesera dēlam, vai ne?
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
