Šoreiz ielūkosimies pagājušā gadsimta 30. gadu otrās puses Ventspilī, kādu to pirmoreiz ieraudzījis Īvandē dzimušais Mārtiņš Krīgers, vairāk pazīstams kā rakstnieks prozaiķis Mārtiņš Kalndruva (1916–1992). Viņš šajā pilsētā ienāca 1933. gadā, lai iestātos Valsts Ventspils ģimnāzijā. Ir zināms, ka par tālaika Ventspili rakstnieks visvairāk stāstījis savā pirmajā garstāstā “Ziemeļzvaigzne”, kas izdots 1939. gadā saskaņā ar Vikipēdijā minēto, pēc citām ziņām – 1940. gadā vēl pirms padomju okupācijas. Šo grāmatu autors parakstījis ar savu īsto uzvārdu, t.i., Mārtiņš Krīgers.
Diemžēl “Ziemeļzvaigzni” sameklēt neizdevās. Tās nav ne bibliotēkā, ne arī kādā no pilsētas muzejiem. Stāsta, ka arī pats Kalndruva par šo savu pirmo gara bērnu labprāt nerunājis, un, ja runājis, tad izteicies visai negribīgi. To var saprast, jo gandrīz visu savu radošo mūžu Mārtiņš Kalndruva nodzīvoja padomju iekārtas apstākļos, bet “Ziemeļzvaigznē” bijis lasāms daudz pozitīvu rindu par starpkaru perioda Latviju un Ventspili, ko “padomju rakstnieks” nevarēja atļauties (ja vien nepārtaisīja savus darbus atbilstoši komunistu ideoloģijai, ar ko īpaši izcēlās Vilis Lācis). Tāpēc mēģināsim salūkot dažus tālaika pilsētas vaibstus, kas atklājas Kalndruvas atmiņās par ģimnāzijā aizvadītajiem gadiem.
Viņa pirmie iespaidi, protams, saistīti ar skolu – Ventspils ģimnāziju: “Iesoļoju pa iespaidīgās divstāvīgās celtnes pagalma vārtiem. Pie ieejas kāpnītēm, kam vienā pusē bija soliņš, kavējās zēnu bariņš. Es ar viņiem sasveicinājos, kā dažkārt mācīts – svinīgi un nopietni, devu visiem pēc kārtas roku un nosaucu savu vārdu.”
Interesanti, ka tālaika skolās bija vispārpieņemta tradīcija skolēniem nākt iekšā nevis pa parādes durvīm, bet gan no sētas puses (par to lasījām arī iepriekšējos stāstos par Pilsētas skolu cariskās Krievijas laikos). Arī 1925. gadā atklātajā 1. pamatskolā (Saules ielā) bērni ikdienā lietoja ieeju no dārza puses. Šur tur šī ieraša saglabājās arī pēc II Pasaules kara, piemēram, 4. septiņgadīgajā, vēlāk 2. astoņgadīgajā skolā (Pļavas ielā) – līdz pat 60. gadu vidum. Domājams, parādes ieeja tika lietota svinīgos gadījumos un svētkos.
Betona kāpnītes, ko pieminējis Kalndruva, šķiet, saglabājušās līdz mūsdienām (vismaz vēl pirms dažiem gadiem bija) un ilgus gadu desmitus vecāko klašu skolēniem bija iecienīta īsu “tusiņu” vieta. Vēl viens spilgts iespaids pirmā ģimnāzijas gada sākumā bija pa klases logu redzamā Venta, – tātad šī klase atradās ēkas ziemeļu spārnā – un tikšanās ar jūru, kas jo spilgti iespaidoja no Kurzemes laukiem nākušā septiņpadsmitgadīgā zēna iztēli un prātu. Ļoti iespējams, ka tieši jūras varenība un daudzveidīgais skaistums piesaistīja topošo rakstnieku šai pilsētai uz visu mūžu.
Taču ģimnāzista Krīgera īrētā dzīvesvieta atradās tālu no jūras un arī no ģimnāzijas. Viņš mitinājās kādā mājā Gāliņciemā. Tā kā tālaika Ventspilī vēl nebija pilsētas satiksmes autobusu, kas kursētu no centra uz Gāliņciemu un atpakaļ (bija divi maršruti: viens – no Kuldīgas ielas, resp., “apaļā kioska” uz dzelzceļa staciju, otrs – no Kuldīgas ielas pa Jūras un Vasarnīcu ielām), vairāk nekā divus kilometrus garo ceļu nācās mērot kājām. Slapjajā laikā un ziemas sniegos tā gan nebija nekāda izprieca, jo ietvju mūsdienu izpratnē nebija. Tikai rets mājsaimnieks bija pacenties izklāt gar sava īpašuma žogu cementa plākšņu celiņu; šur tur izliktas koka laipas, tomēr lielāko ceļa daļu vajadzēja brist pa dubļiem vai sniega putru ar grāmatu saini padusē. Tālaika ģimnāzijas dokumenti liecina, ka skolnieks Krīgers mācījies ļoti labi, it īpaši dzimto valodu un citus humanitāros priekšmetus, piedalījies vairākos pulciņos un iespēju robežās apmeklējis papildnodarbības. Skolas vadība čaklo jaunieti ievēroja un atbrīvoja no mācību maksas. Vēl vairāk – klases audzinātāja un skolas padome viņam izkārtoja bezmaksas pusdienošanas iespēju pilsētas centrā, kādā ēdnīcā (tolaik tās sauca par “ēdienu veikaliem”) kopā ar dažiem citiem čakliem un apdāvinātiem jauniešiem. Arī šos izdevumus sedza ģimnāzija…
Te gribas iestarpināt (varbūt ne gluži par tēmu), ka vairāk nekā 40 gadus “vietējā kalibra” padomju ideologi katrā izdevīgā gadījumā nebeidza skandēt: “Smagie dzīves apstākļi buržuāziskajā Latvijā liedza trūcīgo ļaužu bērniem iegūt vidējo izglītību. Kas nevar samaksāt skolas naudu, tam nav ko nākt ģimnāzijā.” Šos melus nekautrējās atkārtot pat skolas 50 gadu pastāvēšanas jubilejā (1968), kad zālē sēdēja vairāki desmiti 20. un 30. gadu ģimnāzijas absolventu, viņu vidū arī Mārtiņš Kalndruva! Tai pašā laikā veikli noklusēja faktu, ka līdz 50. gadu otrajai pusei vidusskolniekiem bija jāmaksā skolas nauda – 150 rubļi gadā – un ka katru gadu no vidusskolas izslēdza vairākus audzēkņus, kuru vecāki to nespēja samaksāt.
Atgriežoties pie Mārtiņa Kalndruvas ģimnāzijas gadiem, ir interesanti lasīt, cik draudzīgi un saticīgi bija klasesbiedri – neatkarīgi no vecāku naudas maku biezuma un sociālā stāvokļa. “Lai kāds kuram bija apģērbs un cik naudas kabatā – neviens netika nopulgots. Gluži labi sadzīvoja arī dažādas tautības. Lielā pārsvarā, protams, bija latvieši, taču netrūka arī cittautībnieku pēcteču, visvairāk ebreju,” raksta Kalndruva. Tā blakus solos sēdēja Košraga zvejniekdēls Valdis un pilsētas turīgākā aptiekāra dēls, zemnieku puisis Mārtiņš un tiesu izpildītāja dēls, pulkveža meita un strādnieku dzimtas meitene, skolas direktora meita un skolas sētnieka meita.
Interesants ir ieskats tālaika jauniešu izklaidēs un “stilā”. Pats par sevi saprotams, ka visvairāk kārotais “aizliegtais auglis” bija kino jeb “ķinis”. Ģimnāzisti drīkstēja apmeklēt Ventspils kinoteātrus tikai ar īpašu skolas izdotu atļauju (tolaik tādu bija veseli trīs – “Kolizejs” (tagad “Kino Rio”), “Pasaciņa” (Pils ielas pretējā pusē) un “Moulin Rouge”, t.i., “Sarkanās dzirnavas”, kas atradās tagadējā Kultūras centra ēkā). Dabiski, dabūt atļauju skatīties “Kaislību princesi” vai “Tarzānu” nebija nekādu cerību, ja nu vienīgi uz kādu vieglu komēdiju ar Čarliju Čaplinu vai Maksu Linderu. Tāpēc uz “ķinīti” varēja tikt vienīgi ar šmaukšanos (iebāžot obligāto ģimnāzista cepuri kabatā vai rokassomā). Spriežot pēc filmu nosaukumiem, ko kādreiz pieminējis rakstnieks Kalndruva, paslepu uz kino šmaucis arī viņš, kaut gan visādi citādi bijis paraugskolnieks, kuram 1937. gadā piešķīra skolas karognesēja godu.
Tālaika ģimnāzisti (jādomā, ne tik viņi vien, bet arī citi jaunieši) lietoja veselu lērumu žargonvārdiņu, kas 1933. gadā Īvandes zemniekpuikam “nepatīkami dūrās ausīs”. Piemēram, “učuks”, “učene” un “cobers”. Nav šaubu – vismaz pirmie divi ir mantojums no pirmskara (domāts I Pasaules karš) caralaiku skolām un obligāti lietojamās krievu valodas (“učiķeļ, učiķelņica” – skolotājs, skolotāja – krievu val.). Kas attiecas uz “coberi” (divnieku), tas varētu būt nācis no vācu valodas. Traka padarīšana, mīļo lasītāj, vēl šodien vismaz daļa bērnu savstarpējās sarunās lieto “učukus” un “učenes”, nemaz nerunājot par laikiem, kad skolas solu deldēja šī raksta autors, kam pati mīļākā bija “latenes učene N.”…
Nu, un vēl topošā rakstnieka ausīs dūrās vārdi “čalis” un “fida”. Pat mūsdienās zināms, ka ar šiem vārdiem apzīmē puisi un meiteni, parasti salikumā ar vēl vienu “briesmīgu” žargonvārdu – “foršs”! Savulaik mums borēja, ka tie ir slikti vārdi, kas “speciāli ievazāti no naidīgajiem Rietumiem”, taču izrādās – tie lietoti jau sen, daudz senāk, nekā varētu šķist. Nebūtu rakstnieka Kalndruvas atmiņu, mēs nekad neuzzinātu, ka tā izrunājušies mūsu vectēvi un vecmammas, vecvectēvi un vecvecmammas…
30.05.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Arhīva foto
