Uz pianistu nešaut!

0
461

Šāds uzraksts esot greznojis klavieres Mežonīgo Rietumu kovboju bāros. Jau tolaik muzikanti tika turēti cieņā un arī mūsu dienās uz viņiem, cik dzirdēts, īpaši daudz nešauj. Muzikantus, kuri vārda tiešajā nozīmē uzdod toni ballēs, kāzās un jubilejās, darot bieži vien melnāko un nepateicīgāko darbu savu amatbrāļu vidū, neslavina TV un glancētie žurnāli. Toties šos māksliniekus sabiedrībā pazīst un allaž piemin ar labu vārdu. Viens no viņiem ir Māris Lembers. Cilvēks – orķestris, daudzu instrumentu pārzinātājs, muzikants ar lielu pieredzi un interesantu dzīves stāstu.

No alta līdz baritonam

Viss sācies Māra dzimtajā Rojā. Būdams no muzikālas ģimenes (tēvs spēlējis pūtēju orķestrī, savukārt māte – klavieres), viņš bērnībā gribējis kļūt gan par “ātrās palīdzības” šoferi, gan aktieri, bet atmiņā kaut kā iespiedušās TV redzētās pūtēju orķestra spožās taures. Kad pūtēju orķestris meklējis jaunus dalībniekus, Māris pieteicies, un tālākā taciņa bijusi teju tāda pati, kā visiem jaunajiem muzikantiem. Vispirms standartkarjera no altiņa līdz baritonam. Nodibinoties Rojas bigbendam, nācies steidzami pārkvalificēties uz trombonu. Ansamblī spēlētas arī bungas kopā ar klasesbiedru, vēlāko aktieri Ivaru Stoņinu, vēlāk lauku kapelā – tuba.

Reiz, kad izrauta zoba dēļ basa tauri pūst nav bijis iespējams, nācies paņemt rokā basģitāru. Un tad jau steidzami bijis vajadzīgs kāds, kas varētu drusku uzdziedāt… Process dabiski turpinājies līdz pat Ventspils Mūzikas vidusskolai, kuras diplomu Māris tā arī nav dabūjis – trīs reizes mācījies trombonu pie Valentīna Vinokurova, bet ikreiz ticis tikai līdz 3. kursam, jo bijis pārāk daudz citu darbu, tai skaitā pūtēju orķestris “Ventspils”, restorānu orķestri u.t.t. Protams, ar mūziku vien neizdzīvosi – kādā mazāk muzikālā periodā 90. gadu vidū nācies pastrādāt arī pie ēku remonta, restaurācijas un zivju transportēšanas, līdz beidzot atrasts darbs apsardzes uzņēmumā. Jāpiebilst, ka muzikanti allaž centušies atrast maiņu darbu – tad vieglāk atlicināt laiku spēlēšanai. Joprojām par sargiem piestrādā cilvēki, kurus esam vairāk pieraduši redzēt uz skatuves. Apsardzē Māris strādā līdz šai dienai, bet vienlaikus ir reģistrēts arī kā pašnodarbinātais – viņa muzicēšanas darbs ir visnotaļ legāls. Ar visām nodokļu spīlēm. Un, protams, daudz darba joprojām ir arī pilsētas mūzikas kolektīvos.

Arī armijā

Māris Lembers ir viens no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri padomju armijā tika iesaukti 80. un 90. gadu mijā, pavisam neilgi pirms neatkarības atjaunošanas. Drusku jaunāki puikas jau vairs iesaukti netika. Arī zābakos staigāšanas laiks saistīts ar mūziku – ar armijas pūtēju orķestri. Piedzīvojumu bijis daudz. Spēlēts armijas parādēs, tālaika interfrontes mītiņos – galvenokārt tie bijuši armijas marši, bet reiz pūtuši arī lambadu – bez notīm, tāpat uz dullo – pēc dzirdes. Tas noticis pionieru nometnē padomju varas pēdējo gadu laikā. Kā nu tādā nometnē tolaik varēja iet! Kārtības nekādas, muzikanti naktīs lien pāri armijas daļas žogam, lai paviesotos pie pionieru vadītājām… Atvaļinoties no armijas, 120 kilometru ceļš līdz mājām aizņēmis četras dienas.

Mūžīgais iztrūkums

Foto: Māris Lembers kopā ar Baibu Sipenieci un Everitu Panfiļonoku.

Mārim nācies gan aizvietot pazīstamu grupu mūziķus, gan strādāt kopā ar viesmāksliniekiem. Par pēdējos gados jau ierasto mākslinieku uzaicināšanu Māris saka tā: “Mums vienmēr ir trūcis un joprojām trūkst cilvēku. Bez viesmāksliniekiem lielākajos kolektīvos iztikt nevaram. Uz darbu Ventspilī braukā arī skolotāji – dažs labs augsta līmeņa speciālists pamanās strādāt vairākās skolās vienlaikus, brīvo laiku pavadot vilcienos un lidmašīnās. Lai noturētu uz vietas Mūzikas vidusskolas beidzējus, reiz bija doma Ventspils Augstskolas paspārnē izveidot tādu kā Mūzikas akadēmijas filiāli. Tas ļautu talantīgākajiem mūziķiem iegūt augstāko muzikālo izglītību tepat uz vietas, nebraucot prom uz Rīgu vai ārzemēm. Tikpat kā neviens no viņiem pēc studiju beigām Ventspilī vairs neatgriežas! Nezinu, kas tur beigās pajuka, bet projekts liekas pieklusis.”

Droši vien mūziķu trūkst arī citur – Māris tiek aicināts spēlēt plašā apkārtnē. Tālākā vieta, kur spēlēts Latvijā – Salacgrīva, bet ir braukāts arī uz ballēm un jubilejām pie ārzemju latviešiem – Nīderlandē un Anglijā. Protams, liela daļa Eiropas apceļota arī ar orķestri un bigbendu. Pūtēju orķestrī “Ventspils” viņš spēlējis līdz pat tā likvidēšanai 90. gados.

Valsi vēl dejo

“Pēdējo 30 gadu laikā daudz kas ir mainījies, tomēr dažas nemainīgas vērtības ir palikušas – piemēram, lauku klubos un zaļumballēs joprojām dejo valšus. Pat bērni! Tas tiešām priecē. Pilsētā kā pieprasīja rokmūziku, tā joprojām pieprasa. Vispār laukos ļoti jūtams cilvēku trūkums. Ja kādreiz klubu zālēs trūka vietas un dejotgribētāji drūzmējās vestibilā, tad šodien zāles kļūst aizvien tukšākas. Ko te lai saka – kādas lauku skolas jubilejas balles noslēgumā direktore paziņoja – paldies, mīļie absolventi, par apciemojumu, līdz ar to varu mierīgi teikt – mūsu skola tiek slēgta… Arī pilsētā aina mainās. No kādreizējiem septiņiem restorāniem pēdējais palikušais dzīvās mūzikas spēlētāju kolektīvs centās noturēties kafejnīcā “Venta”. Arī pēc tam ir bijuši daži mēģinājumi izkonkurēt magnetofonu, tomēr šībrīža restorānos pilsētā dzīvās mūzikas vairs nav. Vispār jau spēlēt laukos – tā ir pavisam cita lieta. Zaļumballes joprojām notiek, ar visām meijām, alu un neizbēgamo klopi – kaušanās zaļumballēs laukos nav negadījums, tas ir sporta veids. Nezin, nezin, kā šovasar vīrusa laikā būs ar zaļumballēm…”

Patīkami atcerēties, kauns stāstīt

Tā Māris raksturo jautros atgadījumus, ar kuriem muzikanta darbs ir gluži vai pārsātināts. Lūk, daži piemēri.

Kāzas. Stundu pēc mičošanas viesi izdomājuši zagt līgavu. Vīrs skrien glābt un atnāk atpakaļ ar zilu aci. Vēl pēc kādas krietnas stundas kopā ar vairākiem pavadoņiem atgriežas jaunā sieva – tik priecīga, tik laimīga… Vēl. Ja kas, kāzās zog arī vīrus! Reiz jaunajam vīram neparko nedeva iedzert (un muzikantiem arī). Nācās vīru nolaupīt un paslēpt, lai tiktu pie izpirkuma. Savukārt pēc “Dziesmas manai paaudzei” brīvdabas estrādē notika uguņošana, kuras rezultātā aizdegās sausa zāle, un nebija, ar ko dzēst! Tā nu bija vienīgā reize, kad “municipāļi” izteica atzinību muzikantiem par, atvainojiet, čurāšanu publiskā vietā…

Balle. Pār mēru iešmigojusi meitene izmisīgi lūdz nospēlēt dziesmu par Godmani. Muzikanti neizpratnē – nu, nav tādas dziesmas! Pēc ilgas pratināšanas noskaidrojas, ka meitene vēlas “dziesmu par godu man”, jo viņai esot dzimumdiena… Un vienu reizi tomēr ir nācies mukt. Kaut kādi galīgi pārdzērušies subjekti sākuši kasīties klāt muzikantiem. Atgaiņājoties ar piparu gāzes baloniņu, aparatūra zibenīgi samesta busiņā un – gāzi grīdā…

Vēl. Ballītes laikā bērni skraidījuši šurpu turpu, līdz izdauzījuši stikla durvis. Stikli izbiruši pa grīdu, bet durvīs iekšā palicis prāvs gabals, ass kā pīķis. Kāds vīrs no vietējiem prātīgi nospriedis, ka stiklus vajag savākt, lai kāds vēl nesagriežas. Pietupies pie stikliem un ar pakaļpusi trāpījis tieši uz tā asā pīķa! Atbraukušie “ātrās palīdzības” mediķi rīkojušies ārkārtīgi racionāli. Noguldījuši vīru uz bāra letes un zibenīgi sašuvuši gan viņa, gan bikšu dibenu – abus. Pēc desmit minūtēm vīrs itin priecīgs jau atkal spriņģojis pa deju grīdu.

Vīrusainā dīkstāve

Koronavīruss muzikantu vidē ir radījis ilgu pauzi, “fermātu”, vai kā nu vēl lai to nosauc – kādreizējo vidēji piecu spēļu mēnesī vietā tagad ir apaļa nullīte. Mārim ir savs viedoklis par vīrusu: “Piekrītu viedoklim par to, ka šis vīruss ir vispasaules sazvērestība un taisos prasīt medicīnisko patvērumu pie Baltkrievijas prezidenta Lukašenko! Man arī patīk hokejs, pirts un šņabis! Pareizi vien saka baltkrievu līderis – tas vīruss vairāk ir galvās. Un tomēr skaidrs, ka visi mēs no bedres ārā netiksim. Mūs nelaidīs. Labi, ka man ir pamatdarbs apsardzē, badā nav jāmirst! Nav jau skaidrs, kas mūzikas vidē notiks tad, kad šis vīrusa cirks būs beidzies. Ir divi varianti – vai nu cilvēki būs pieraduši tupēt mājās un arī turpmāk nebāzīs degunu ārā, vai arī norausies no saites un ballēsies uz nebēdu. Katrā ziņā nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Kas attiecas uz tā saucamajām dīkstāves kompensācijām – noteikumi ir tādi, ka ļoti daudziem, toskait man, tādas nepienākas. Ne jau katru mēnesi man ir nepieciešamie minimālie ienākumi – savā ziņā arī man ir sezonas darbs. Protams, salīdzinot ar lauku tūrisma uzņēmumiem, man vēl iet tīri labi. Jābūt optimistam! Kā saka viens mans kolēģis – ir trīs negrozāmas lietas. Neviena lidmašīna gaisā nav palikusi, reiz mēs visi tik un tā nomirsim un neviena māja nav uzcelta bez šņabja pielietošanas.”

Viss vēl priekšā

Foto: Senioru ballē kopā ar grupu “Nakts nektārs”.

Māris ir piedalījies visos Dziesmu svētkos kopš 1984. gada, izņemot vienu reizi, kad bijis armijā. Svētku laikā viņam var nezvanīt – spēles tiks atteiktas. Dziesmu svētki Mārim ir svētums.

“Īstenībā piedāvājumu reizēm ir tik daudz, ka visus nevaru paņemt, reizēm datums ir jau aizņemts. Protams, cenšos neatteikt vecajiem klientiem. Ir bijuši gadījumi, kad nav neviena, kas “nosegtu” kādu pasākumu un nākas ielekt darbā pēdējā brīdī. Ar klientiem man ir ļoti paveicies, un vislabākās attiecības ir ar lauciniekiem, pie kuriem braucu regulāri. Es pat nevaru pateikt, kurš no lauku klubiem man patīk vislabāk – tie visi ir kolosāli! Protams, gadu gaitā izveidojušās arī labas attiecības ar lauku kultūras darbiniekiem.”

Sarunas noslēgumā Māris aicina visus mācīties: “Bez mācīšanās nekā nebūs, un jāmācās ir katru dienu. Es visu mūžu esmu mācījies – gan mūziku, gan instrumentus, gan dzīvesziņu, gan no citiem mūziķiem, gan vienkārši gudriem cilvēkiem. Lepojos ar to, ka esmu pazīstams gan ar Ziedoni Zaikovski, gan Valentīnu Vinokurovu un daudziem, daudziem citiem sava darba profesionāļiem! Katru dienu mācoties, garlaicīgi nebūs nekad.”

1.05.2020./Autors: Ventspilnieks.lv/ Foto: M.Lembera personīgais arhīvs