Latvijā gada inflācija septembrī samazinājās līdz 3,3%, un tagad tā ir zemākā Baltijas valstu starpā – Lietuvā inflācija ir samazinājusies līdz 3,6%, bet Igaunijā līdz 4,2%. Pašlaik cenu kāpums mūsu valstī ir lēnāks arī nekā vidēji eirozonā.

Ja harmonizētais cenu indekss Latvijā septembrī gada griezumā auga par 3,5%, tad eirozonā par 4,3%. Iepriekšējo reizi cenu kāpums Latvijā saudzīgāks par eirozonas vidējo bija 2021. gada martā.

Nav šaubu, ka gada inflācija ievērojami samazinās arī šobrīd, oktobrī – galvenokārt vairākās pilsētās, tai skaitā Rīgā, samazinoties siltuma cenām. Oktobrī un novembrī gada inflācija vēl ik reizi varētu samazināties apmēram par procentpunktu, pēc tam jau izmaiņas būs pakāpeniskākas. Decembrī inflācija varbūt nedaudz pieaugs bāzes efekta dēļ, taču kopējais izmaiņu virziens būs uz leju arī vēl nākamā gada sākumā. Gandrīz pusi no atlikušā cenu kāpuma veido pārtika,  kas septembrī bija par 5,7% dārgāka nekā pirms gada. Apjoma ziņā līdzīga, bet pretēja ietekme uz kopējo dzīves dārdzību bija mājokļa uzturēšanai, kas kļuva par 6,7% lētāka. Tai skaitā pēdējā laikā lielas emocionālās ciešanas sagādājusī elektrība bija par 26,7% lētāka nekā pirms gada.

Salīdzinot ar augustu, cenas septembrī samazinājās par 0,4%. Jau piekto mēnesi pēc kārtas krīt pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas. Taču lielākā lejupvērstā ietekme uz dzīves dārdzību mēneša griezumā bija mājokļu uzturēšanai, kas kļuva par 5,5% lētāka.

Ja inflācija tās pieauguma laikā bija īpaši skarba pret cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem, tad šobrīd notiek pretējais – cenu līmenis vairāk samazinās pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem.

Kopējais cenu indekss septembrī atgriezās tieši tur, kur bija martā. Tātad varētu teikt, ka inflācija ir beigusies, redzam tikai tās statistisko “asti” datos, kas mēra pārmaiņas 12 mēnešu griezumā. Tieši šis inflācijas mērījums dominē ekonomikas ziņās, taču noteikti nav vienīgais svarīgais nogrieznis, jo cilvēku prātos vienlaikus dzīvo arī citi. Sava loma ir notikumiem tieši šobrīd – pārmaiņām pret nesenāku pagātni.

Aptaujās mērītā patērētāju inflācijas uztvere liecina, ka viņi pamanīja cenu stabilizāciju jau brīdī, kad gada inflācija vēl bija neparasti augsta. Taču vienlaikus cilvēku prātos turpina dzīvot cenu līmeņi, kas bija raksturīgi tālākā pagātnē. Pētījumi liecina, ka arī trīs gadu nogrieznim ir liela loma labklājības pārmaiņu uztverē.

Gada inflācijas augstākais punkts tika reģistrēts pērnā gada septembrī (22,2%), un šī gada septembra skaitlis (3,3%) uz šī fona izskatās gluži pūkains un nekaitīgs. Taču, mērot trīs gadu griezumā, cenu kāpuma augstākais punkts bija vēlāk – šī gada maijā (34,4%) –, un kritums kopš tā brīža ir pavisam neliels – līdz 32,5%.

Vienkāršoti pieņemot, ka nākamā gada laikā cenu līmenis nemainīsies, tas nebūs tālu no
patiesības, arī pēc gada cenu kāpums šādā, 36 mēnešu laika nogrieznī, būs ap 25%. Inflācija ir aizejoša problēma, bet cik strauji aizejoša, par to var strīdēties vai vismaz to var dažādi just. Tāpēc sagaidāms, ka patērētāji vēl ilgi nesamierināsies ar cenu lēcienu, kas notika laikā no 2021.gada vidus līdz šī gada sākumam. Ir cerība, ka atsevišķos patēriņa groza nodalījumos “zudušie laiki atgriezīsies” – vai vismaz notiks kaut kas līdzīgs.

Siltuma cenu lejupslīde varētu turpināties vēl vairākus gadus – nākotnes darījumi liecina, ka gāze vēl kļūs lētāka, meža nozares krīze vēl varētu mazināt šķeldas cenas. Tāpat sagaidāms, ka turpināsies kopš gada sākuma vērojamā ierīču un transportlīdzekļu cenu lēnā planēšana lejup – ilgi un pakāpeniski, ražotājiem un tirgotājiem negribīgi atdodot patērētājiem ražošanas izmaksu ietaupījumus.

Varētu teikt, ka svarīgākais ir nevis cenas, bet gan cenu un algu attiecība jeb pirktspēja – un šajā jomā ir labas ziņas. Pieņemot, ka gada pirmajā pusē reģistrētais algu kāpums (12%) bremzējas tikai pakāpeniski un nav pamata domāt citādi, reālo algu kāpums gada izskaņā varētu būt tuvs 10%, un tas ir izcili labs rādītājs.

Taču ir vēl cits risks emocionālajam komfortam – cenu uztveri ietekmē ne tikai kopējais cenu indekss, bet arī tas, kā mainās cenas maksājumos, kurus veicam bieži. Pirmkārt, tā ir pārtika, kuras cenu kāpums gada griezumā vēl pārsniedz vidējo. Kāds Malaizijā – labklājības līmeņa ziņā mums diezgan līdzīgā valstī! – veikts pētījums rāda, ka pārtika tur veido ap 30% no patēriņa, bet ar to saistīti 50% maksājumu.

Mājokļa izdevumi šobrīd samazinās, bet maksājumus par tiem veicam reizi mēnesī vai tie pat notiek automātiski. Taču pārtikas cenas redzam katru dienu. To gada inflācija drīz normalizēsies, taču šobrīd šīs produktu grupas cenu pieaugums trīs gadu nogrieznī ir gandrīz 40%, un šis rādītājs arī pēc gada vēl būs ap 30%.

[BNN piebilde. Demonstrējot mums erudīciju ne tikai makroekonomikā un tirdzniecības statistikā, Strautiņš šajā komentārā – stāstot arī par cenu kāpuma/krituma psiholoģiskajiem aspektiem – apspēlē franču literatūras klasiķa Marsela Prusta (1871–1922) septiņu romānu cikla Zudušo laiku meklējot nosaukumu. Daļa no tiem izdoti arī latviskā tulkojumā. Kā eksperts skaidro e-pavadvēstulē, “Inflācija it kā ir aizejoša problēma, taču nostaļģija pēc cenu līmeņa, kas bija “miera laikos”, tik drīz nezudīs”.]

 

17.10.2023. / Autors: Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists, BNN / Foto: Pixabay