Ventspils ielu piedzīvojumi. Reiz bija 5. autobuss

0
0

Turpinām stāstu par vienu no garākajām Ventspils ielām – Ganību ielu. Tās sākums iezīmējas ar vairākām skaistām celtnēm un tā saukto Centra aleju. 

Arī turpmākajos posmos atrodas vairākas izskatīgas, vairāk nekā pirms 100 gadiem un nedaudz vēlāk celtas mājas, piemēram, dzeltenā ēka starp Pāvila un Putnu ielām, kur šobrīd atrodas autodetaļu un piederumu veikals. Vecie ventspilnieki stāstījuši, ka tieši tur “senos laikos” atradusies “meitu māja”, ko vadījusi kāda “tante Anna”. Par tāda “netiklības perēkļa” likvidēšanu pilsētas tēvi cīnījušies ilgu laiku, un starpkaru periodā tas arī panākts. Padomju varas gadu sākumā tur iekārtoja nespējnieku pansionātu, kas pēc “Selgas” jaunās ēkas uzcelšanas 70. gados Kuldīgas ielas galā tika likvidēts, un visi iemītnieki pārcelti uz jaunām mājām.

Tur, kur tagad ir Dzirnavu laukums, pagājušā gadsimta 50. gados bija “Pionieru skvērs” – ar Goda plāksni un neiztrūkstošo ģipša skulptūru.

 

Ielas pretējā pusē padomju laikā atradās vismaz pusei ventspilnieku zināmā “Marksa bode”, proti, pārtikas veikals – pašaurs, ne visai ērts, taču tur palaikam varēja atrast ko tādu, kas centra veikalos bija jau izpirkts. Laikam lieki skaidrot, ka pirms II Pasaules kara tur arī atradās veikals – privāts bakalejas un gastronomijas veikaliņš, kas pēc 1945. gada maija tika nacionalizēts.

Padomju varas periods Ganību ielai “dāvāja” divus, pareizāk, trīs vērā liekamus un nozīmīgus objektus – universālveikalu “Kosmoss”, viesnīcu “Dzintarjūra” un gaļas kombinātu.

Universālveikalu uzcēla tukšajā, līdz tam vienkārši apžogotajā laukumā uz Lielā prospekta stūra, kur pirms kara atradās iepriekšējā rakstā minētais “Makabi” biedrības sporta laukums. Tas notika sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad vēl nebija iestājies vispārējais deficīts, tāpēc veikala platība (divos stāvos) patiešām bija pilna preču. Blakus ieejai, paralēli Lielajam prospektam (tolaik Brīvkalna iela), atradās apavu nodaļa, kur līdz 70. gadu vidum palaikam varēja nopirkt čehu, dienvidslāvu un austrumvācu ražojuma kurpes un zābaciņus.

Kosmētikas un sieviešu veļas nodaļās (apavu nodaļas otrā pusē) bez populārās “Dzintara” produkcijas bija arī poļu “Pollenas” ražojumi – acu ēnas, lūpukrāsas un kompaktā pūdera kārbiņas. Vecākās ventspilnieces noteikti atceras tolaik tik populārās poļu smaržas “Bit možet”, kuru iegūšana pacēla teju vai laimes kalngalos… 70. gadu beigās un 80. gados “sunītis” kļuva aizvien tukšāks, atsevišķas nodaļas – slēgtas. Kā kronis straujajai lejupejai bija 80.–90. gadu mijā vitrīnlogos izstādītie manekeni – treniņtērpos ietērptas vīrieškārtas lelles, toties ar “hūtītēm” galvās, bet ventspilnieki tos nekavējoties iesauca par “mančuku tautastērpiem” (mančuks – personāžs no tolaik populārā Čingiza Aitmatova stāsta, apzīmē cilvēku bez dzimtenes). Neilgi pēc tam universālveikalu slēdza, lai uz īsu mirkli atvērtu 90. gados, kad vēlāk bēdīgi slavenais politiķis Šlesers solīja apgādāt Latviju ar apģērbiem.

Nez, kā bija citur, bet uz bijušo “Kosmosu” savestie drēbju kalni bija tik neglīti, nemoderni un dārgi, ka pēc pusgada veikals atkal bija ciet… Mūsdienās tur atrodas “Mego” tīkla veikals.

Universālveikala “Kosmoss” neatņemamā sastāvdaļa – tante ar karsto pīrādziņu ratiem.

 

Taču “Kosmoss” savos ziedu laikos bija ne vien universālveikals, bet arī tam blakus esošais restorāns. Turklāt pats labākais Ventspilī! Tur strādāja patiešām izcili pavāri un kulināri, spēlēja viena no labākajām “blicēm” pilsētā. Arī interjers bija moderns un acij tīkams. Tāpēc “Kosmosu” bija iecienījuši ne vien ventspilnieki, bet arī ārzemju jūrnieki. Šī iemesla dēļ pie tā ieejas pastāvīgi spietoja vietējie “torgaši” un internacionālai draudzībai noskaņotas meitenes.

Savukārt “Dzintarjūra” bija pati pirmā padomju okupācijas laikā uzceltā viesnīca. Nav īsti saprotams, kur līdz tam izmitināja uz Ventspili komandējumos atbraukušās personas, taču līdz ar četrstāvu viesnīcas atvēršanu situācija mainījās uz labo pusi. Taču – velti bija cerēt uz viesnīcas numuriņu “neorganizētam” klientam. Tādiem bija domāts nemainīgais uzraksts uz administratora galda “Vietu nav!”. Kā savulaik stāstīja kāda viesnīcas darbiniece, “vietu nebija” pat tad, kad lielajā namā bija aizņemti tikai daži numuri, arī tas piederējās pie padomju perioda neskaitāmo absurdu klāsta. Toties “Dzintarjūras” kafejnīcu varēja apmeklēt visi.

Augstākminētais gaļas kombināts, protams, bija vajadzīga iestāde, jo kā gan bez lopu kaušanas cilvēkiem tikt pie gaļas produktiem. Kombināta jaunās ēkas (no baltajiem ķieģeļiem) cēla bijušās kautuves vietā, sākot ar 50. gadiem, vēlāk paplašinoties. Turpmākie gadu desmiti apkārtnē dzīvojošajiem pilsētniekiem palikuši prātā ar nepatīkamo smaku, kas izplatījās vairāku kvartālu platībā, bet visvairāk cieta tie, kuri katru dienu šķērsoja Sarkano tiltu, jo tieši tur Vidumupītē iepludināja gaļas kombināta atkritumus, kur neciešamā smirdoņa pievilināja veselus mušu mākoņus… Cik daudz kombināta produkcijas palika Ventspilī, nezināja neviens “parastais cilvēks”. 80. gados, kad par deficītu bija kļuvis gandrīz viss, kombināts joprojām ražoja desas, taču zinātāji neieteica tās ēst – pat tad, ja izdotos nopirkt. Kāds kolēģis žurnālists, kurš 1986. gadā sakarā ar “tautas kontroles reidu” bija iekļuvis kombināta desu cehā, pēc tam visu dienu staigāja ar iezaļganu ģīmi un atteicās doties pusdienās…

Ganību ielas tālākajā galā (tur, kur mūsdienās CSDD un vēl tālāk) padomju laikos atradās karaspēka daļas, kas izmantoja arī Latvijas Republikas laika karavīru kazarmu ēku. Teritoriju apjoza balsināts ķieģeļmūra žogs, kas, kā atklājās 90. gados pēc padomju karaspēka izvešanas, bija mūrēts nevis ar cementa javu, bet gandrīz tīrām smiltīm. Ielas, kas šajā posmā vairāk atgādināja ceļu, pretējā pusē pletās Ventspils lidlauks.

Šajā vietā, būtībā ganībās, lidmašīnas pacēlās un nolaidās jau pagājušā gadsimta 20. gados, kad aviācija un viss ar to saistītais bija, tā sacīt, “topā” un piesaistīja sabiedrības uzmanību (kāds mūsu lasītājs, iespējams, atcerēsies pagājušā gadā publicēto stāstu par Latvijas lidotāju gaisa ceļu apkārt valstij ar pirmo nolaišanos Ventspilī). Taču īsta lidlauka būve sākās 1935. gadā, pēc tam, kad pilsētas valde savā februāra sēdē piešķīra apmēram 810 tūkstošus m2 zemes aerodroma iekārtošanai un skrejceļu klāšanai.

Regulāras gaisa satiksmes starp Ventspili un Rīgu (un citām pilsētām) 30. gados vēl nebija, vienīgi tā sauktie čārterreisi un armijas, tāpat aizsargu lidojumi. II Pasaules kara laikā Ventspils lidlauks bija pilns vācu kara lidmašīnām. Pēc kara, 50. gados un vēlāk, no Ventspils lidlauka ik dienu pacēlās lidmašīnas, lai dotos uz Rīgu, vienubrīd arī uz Liepāju. Sākumā lidoja tā sauktie “kukuruzņiki” (AN-2), vēlāk reisus veica daudz ērtākās AN–24, kas sasniedza galvaspilsētas lidostu “Spilve” 30–40 minūšu laikā, turklāt pasažieriem pat piedāvāja konfektes…

Tālaika ventspilnieki, kas dzīvoja vai strādāja Ganību ielā, vai varbūt gribēja lidot uz Rīgu, parasti brauca ar piekto autobusu, kurš kursēja pa maršrutu “Aerodroms–stacija” (domāta dzelzceļa stacija) un no centrālās autobusu pieturas atgāja reizi stundā. Tātad autobuss nr. 5 bija Ganību ielas autobuss, tāpat kā 11. – Saules ielas autobuss, 6. – Vasarnīcu ielas autobuss, 9. un 10. – jūrmalas autobusi. Sabiedriskā transporta vēstures tēma Ventspilī vispār ir ļoti interesanta, iespējams, pie tās pakavēsimies kādā citā rakstā, taču – ja padomju laikā Ventspilī vispār bija kaut kas labs, tad tā bija autobusu satiksme, kas mūsdienās kļuvusi pavisam knapa.

Šodien Ganību ielas attālākā daļa ir skaista un funkcionāla, bet lidlauks kā noslēdzošā dominante diemžēl nedarbojas. Jācer, ka kādreiz tas mainīsies uz labo pusi.

 

19.03.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva