Ventspils rakstnieku acīm. Kartupeļu dumpja pilsēta

0
200

Turpinot ciklu “Ventspils rakstnieku acīm”, šoreiz skatīsim mūsu pilsētu 19. gs. pēdējos gados un 20. gs. sākumā, kādu to aprakstījis Herberts Dorbe. Viņu uzskata par īstu ventspilnieku, kaut arī rakstnieks dzimis Zlēku pagasta “Zušos” (māju vairs nav, teritorija iekļauta Ugāles pagastā) un daļu bērnības pavadījis Zūrās; Ventspilī Dorbes ģimene ienāca 1905. gadā, kad nākamajam rakstniekam bija 11 gadi. Viņa ieraudzītā Ventspils lielā mērā atšķīrās no romantiskās un patriarhāli klusās pilsētiņas, kāda tā palikusi Annas Brigaderes atmiņu stāstā par Lūciju Dunker.

Herberta Dorbes stāstos pilsēta visplašāk aprakstīta atmiņu tēlojumā “Bērnība, es sveicu tevi” un stāstā “Pie Ventas grīvas”. Hronoloģiski pareizāk sākt ar otro, jo “Pie Ventas grīvas” rakstnieks tēlo t. sauc. pirmā “kartupeļu dumpja”, 1891. gadā, notikumus. Tie gan nav vēroti paša acīm, jo Dorbe dzimis 1894. gadā. Taču 14 gados, kuri šķir kartupeļu dumpi no Dorbes ģimenes pārcelšanās uz Ventspili, pārmaiņas pilsētā nevarētu būt lielas. Lūk, autors stāsta par 1891. gadaVentspili: “Neliela apriņķa pilsēta ar aptuveni desmittūkstoš iedzīvotājiem (…). Darbojās daži ne visai plaši rūpniecības uzņēmumi – kokzāģētavas, ķieģeļnīcas, dažāda veida darbnīcas, kur nodarbināja dažus simtus strādnieku; līdzās šiem uzņēmumiem iedzīvotāju otra darba nozare bija zvejniecība. Zvejnieku vidū populāra bija trīsgadīgā jūrskola (…). Darbojās dažas biedrības: sadraudzīgā, lasīšanas, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, bēru kases. Plašāk Ventspils bija pazīstama ar savu dabisko ostu pretstatā mākslīgi ierīkotajai Liepājas ostai; ja toreiz Liepājas tirdzniecības osta bija kā rūpīgi veidota papīra puķe, Ventspils ostu varēja apzīmēt par vēl neplaukušu zieda pumpuru, kura straujā uzziedēšana notika vēlāk”.

Atšķirībā no Brigaderes Dorbe kā rakstnieks turējies pie paskarba reālisma vai, saucot lietas īstajos vārdos, – pie tā sauktā “sociālistiskā reālisma”, kas padomju varas gados bija “vienīgais pareizais”. Aprakstot pagātnes notikumus, literārā darba pamatā obligāti bija jābūt šķiru cīņai, un Herberts Dorbe šo noteikumu strikti ievēroja. Taču blakus šķiriskajiem konfliktiem ir pietiekami daudz spilgtu tālaika Ventspils gleznu, kas varētu būt interesantas mūsu lasītājiem. Tie, kuri lasījuši stāstu “Pie Ventas grīvas”, sižetu varbūt atceras, pārējiem – īsa anotācija: 1891. gada oktobrī divi turīgi ventspilnieki – vācietis Mālers un ebrejs Zeba – ieplānoja izvest no Ventspils ostas kuģa kravu kartupeļu, kas bija iepirkti no zemniekiem, apejot tālaika tirdzniecības noteikumus, kas aizliedza iepirkt lauksaimniecības produkciju “ārpus pilsētas vārtiem”. Tā kā kartupeļi bija viens no lētākajiem produktiem un atradās trūcīgāko iedzīvotāju uztura pamatā, izcēlās plaši protesti, kuros piedalījās apmēram 700 ventspilnieku. Lai arī dažus aktīvākos apcietināja, varas iestādes kartupeļu izvešanu tomēr aizliedza kā nelikumīgu. Uz šī fona Dorbes stāstā darbojas strādnieki un zemnieki, tirgoņi un policisti, kā arī mīlētāju pāris – Pēteris un Trūde. Lai būtu arī personiski dramatisks fināls, Trūde iet bojā – pūļa spiesta, iekrīt Ventā un noslīkst. No mūsdienu viedokļa – stāstā daudz banalitāšu, šķiriskie pretstati teju smieklīgi (strādnieka dēls – čakls, godīgs, zinātkārs, bagātnieka dēls – vieglprātīgs žūpa). Tāpēc pievērsīsimies tikai tālaika pilsētai raksturīgām ainavām un norisēm.

Spilgti un izteiksmīgi aprakstīta kāda sīkpilsoniska Pārventas dzīvoklīša (tas pieder šuvējai) galvenā istaba: “Šai telpā ne vien strādāja, bet arī dzīvoja. Pie logam pretējās sienas dižojās gulta, kuras abos galos bija spilveni, skaitā trīs vai četri cits uz cita, pie kam vismazākais pašā augšā kā perētājs balodis. Viss te bija balts, mežģiņots un stērķelēts. Otra lieta, kas saistīja vērību, bija kumode: vidū neliels spogulis ar divām virpotām sānu staklēm un mazu atvilktnīti apakšā; spoguļa priekšā krājkasīte – ģipša dogs, kam galvas virsā ietaisīta sprauga monētu iemešanai. Dogam apkārt visādas kastītes, spilventiņi, pudelītes, rāmīši ar sunīšu un kaķīšu nobildējumiem, visādi sīkumi un krikumi”.

Un te – pazīstama patricieša īpašums Plosta ielā: “Spoži apgaismots nams ielas labajā pusē (…) pieripoja lepni pajūgi, iegriezās iebraucē zem kuplām kastaņām, kur no ratiem izkāpa uzposušies kungi un dāmas un nozuda plaši atvērtajās durvīs (…). Tur atradās vasaras dārzs ar izturētā stilā celtu paviljonu, kur starp divi posmiem atradās atklātas vītņu kāpnes, kas veda uz vaļējām galerijām augšstāvā. Paviljons atradās savdabīgi veidotā nelielā dārzā, arī ar mākslīgiem džungļiem, kuros uzturējās stirnu pāris”. Diez vai iespējams noteikt, tieši kurā Plosta ielas vietā atradies spoži apgaismotais nams ar mākslīgo džungļu dārzu. Divstāvu paviljons atgādina 1857. gada pilsētas plānā iezīmēto grāfa Lambsdorfa “belvederu” (skatu torni), kas tiešām atradies Plosta (tobrīd vēl Prāmja) ielas malā. Attiecībā uz dārzu, iespējams, rakstnieks apzināti vai neapzināti pieļāvis kļūdu, jo 19. gs. beigās Plosta ielas daudzdzīvokļu namos mitinājās ne visai bagāti ļaudis.

Dorbe aprakstījis arī kādu pilsētai svarīgu iestādi – slimnīcu. “Atbrauca pilsētas ātrās palīdzības kariete, kā sauca divjūga furgonu, un slimnieci nogādāja pilsētas slimnīcas lipīgo slimību nodaļā, kas atradās vienā no pilsētas vecākajām ielām – Užavas ielas sākumā. Tā bija diezgan atbaidoša izskata vienstāva ķieģeļu celtne, kas atgādināja kādu sendienās pamestu noliktavu, sānos nobrukusi, ar augstu dakstiņu jumtu, kas, likās, tūlīt šo neizskatīgo būvi iemaus jo dziļāk zemē”.

Šī pilsētai piederošā slimnīca bija celta 1831. gadā, kad Eiropā plosījās holera (mūsu pilsētu tā neskāra). Sešdesmit gadu laikā tā tiešām varēja būt nonākusi ļoti sliktā stāvoklī, taču tur strādājošie ārsti savu darbu prata, ja reiz spēja “izcelt” gados vecu izsitumu tīfa slimnieci (tas – pēc Dorbes stāsta). Te der atcerēties, ka pilsētā tolaik bija arī privātas klīnikas ar gultas vietām, taču tur par uzturēšanos bija jāmaksā nebūt ne maza nauda. Savukārt pilsētas slimnīcā ārstēšanās bija vai nu par nelielu samaksu, vai vispār bez tās.

Ļoti uzskatāmi rakstnieks stāsta par ielu apgaismošanas īpatnībām: “Pilsētas laternu aizdedzinātājs, saukts gaismas nesējs, ar pagarām kāpnēm plecos apstaigāja galvenās ielas, aizdedzinādams petrolejas lampas laternu stabos. Pie katra staba ielas malā viņš pieslēja savas kāpnes un, vienu aizdedzinājis, devās pie nākamās. Laternas atradās labā atstatumā viena no otras, un tik vien no tām bija gaismas, cik no tālienes varēja saskatīt kā kaķa aci mirgojošu uguntiņu”. Tas – no daudz vēlāku gadu skatupunkta. Dabiski, par izcilu Ventspils ielu apgaismošanu nenosaukt, taču pirms gandrīz 130 gadiem vāji degošās petrolejas lampas, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadsimtu ellišķo tumsību ielās, bija vērā liekams labiekārtojums.

Attēlā: Sarkanmuižas iela 20. gs. sākumā. Attēla vidū – laternas stabs ar petrolejas lampu.

Raksta sākumā pieminēta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kas Ventspilī dibināta ap 1870. gadu, taču ugunsdzēsēji kā tādi pilsētā darbojās jau 18. gadsimtā. Tolaik ugunsgrēku izziņoja pilsētas algots bundzinieks, taču 19. gadsimta beigās bija cita kārtība: “Policists, kas tais laikos dežurēja ielās, bija bruņots ne tikai ar zobenu un revolveri, bet arī ar īpašu tauri, kas izdeva griezīgas, tālu sadzirdamas skaņas. Taure bija jāpūš ugunsnelaimes izcelšanās gadījumā, ja viņš, atrazdamies postenī, to bija novērojis, dodot vispirms vienu vai divus īsus signālus – pilsēta bija iedalīta divos kvartālos –, pēc tam nepārtrauktu garāku, kas aicināja ļaudis doties uz nelaimes vietu sniegt cietušajiem palīdzību. Šoreiz signāls vēstīja par ugunsnelaimi 1. kvartālā, kur ietilpa arī Ostgals (šeit rakstnieks kļūdījies; Ostgals nebija pilsētas daļa, bet gan ārpilsētas ciems). Ugunsdzēsēju darbam gan veltītas visai ironiskas rindas: “No degošās mājas līdz Ventas krastam bija tikai daži desmiti asu, taču šļūtenes to nesniedza, ugunsdzēsēju ūdens mucas vēl nebija piebraukušas, tādēļ ūdeni nācās ņemt no tuvējām akām, bet tās visas bija seklas un nabagas ar ūdeni. Iekams visas dzēšanas ierīces laida darbā, nams jau bija pilnās liesmās…”.

08.05.2020./Autors: Ventspilnieks.lv/Arhīva foto