Pēc nedēļas – 3.jūnijā izšķirsies, vai Latvija uz 2026.-2027.gada periodu tiks ievēlēta ANO Drošības padomē. Uz šo mērķi esam gājuši četrpadsmit gadus un dalība šai institūcijā būtu viens no nozīmīgākajiem instrumentiem Latvijas ārpolitisko interešu īstenošanai. Kādas ir Latvijas izredzes tikt ievēlētai par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli, ar kuru valstu atbalstu varam rēķināties un kādus darbus paveikt, portāla BNN saruna ar speciālo uzdevumu vēstnieku – Latvijas kandidatūras ANO Drošības padomē sekretariāta vadītāju Andreju Pildegoviču.
Vai ir palicis kāds neizdarīts mājasdarbs, kurš Latvijai būtu jāpaveic pirms 3.jūnija balsojuma ANO Ģenerālajā asamblejā? Vai arī varam uz Ņujorku doties ar labi padarīta darba sajūtu?
Mēs esam cerīgi un rēķināmies ar to, ka iegūsim nepieciešamo balsu atbalstu. Kā zināms, šis ir slēgts balsojums un ievēlēšanai kandidātvalstij jāiegūst divu trešdaļu valstu atbalstu no klātesošām un balstiesīgām valstīm. Kopumā ANO ir 193 valstis un ievēlēšanai nepieciešamas 129 balsis. Tomēr ir iespējams, ka tajā brīdī dažām valstīm nebūs balstiesību – tas ir saistīts ar nenomaksātām dalības naudām vai arī citiem faktoriem, piemēram, kāda delegācija nebūs klāt.
Latvija kandidē pirmo reizi un mūsu mērķis ir savākt atbalstu no visām reģionālām grupām. Mēs kandidējam no Austrumeiropas valstu grupas, bet ANO Drošības padomes dalībvalstis ievēl Ģenerālā asambleja, tēlaini sakot, pasaules parlaments. Mēs strādājam uz to, lai šis atbalsts būtu plašāks par vienkārši divām trešdaļām. Ideālā gadījumā vēlētos, lai būtu absolūtā vairākuma atbalsts. Mēs neuzrunājam par atbalstu agresorvalsti Krieviju un tās satelītus, kā Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva. Mēs, protams, neuzrunājam arī talibus vai militāro huntu Mjanmā. Kampaņas laikā uzsveram savas vērtības, principus un redzējumus, un nelobējam pie tām valstīm, kuras klaji pārkāpj ANO hartu.
Vai Latvija savu ievēlēšanu lobē arī pie tādām valstīm kā Kubas sociālistiskā republika?
Mums ir diplomātiskās attiecības ar Kubu, esam informējuši šo valsti par mūsu kandidatūru un aicinājuši Kubu mūs atbalstīt.
Vai esam uzrunājuši arī Slovākiju, kuras līdera Roberta Fico lidmašīnai vēl nesen neļāvām šķērsot Latvijas gaisa telpu, viņam lidojot uz 9.maija parādi Krievijā?
Par to, kā Krievija cenšas monopolizēt uzvaru pār nacismu un mēģina sagrozīt vēstures faktus, esam informējuši visas Eiropas valstis, ieskaitot Slovākiju. Mēs tomēr Slovākiju uzskatām par Eiropas Savienības un NATO valsti, mūsu teritorijā – Ādažos – atrodas Slovākijas bruņoto spēku kontingents, Rīgā ir Slovākijas vēstniecība. Mums ir atšķirīgi viedokļi ar pašreizējo Slovākijas premjeru attiecībā uz vēstures jautājumiem, atbalstu Ukrainai vai sankciju paketēm, bet tomēr ar šo valsti mēs turpinām sadarboties.
Vai situācijā, kad no Austrumeiropas ir viens vienīgs kandidāts, vispār ir iespējama situācija, kad neizdodas nodrošināt divu trešdaļu balsu atbalstu?
Šī varētu būt diezgan reta situācija. Man tādi gadījumi nav zināmi. Bet, protams, kampaņu turpināsim līdz pašai vēlēšanu dienai, jo formāli pieteikumu var iesniegt pat vēlēšanu dienas sākumā. Politikā, kā zināms, vienmēr mēdz būt dažādi pārsteigumi un negaidīti pavērsieni. Nekādā gadījumā “nedusam uz lauriem” un gatavojamies arī darbam ANO Drošības padomē. Ievēlēšanas gadījumā no 1.augusta sāksim saņemt dokumentus, no 1.oktobra – ēnot Drošības padomes sēdes, bet no nākamā gada 1.janvāra sāksies praktisks darbs uz diviem gadiem. Kā jau teicu, mēs neatslābstam. Ārlietu ministre Baiba Braže arī plāno doties uz Ņujorku dažas dienas pirms balsojuma. Mūsu diplomātiskais darbs nekādā gadījumā nesamazina apgriezienus un nesamazināja tos arī pēc šā gada janvāra pēdējā dienā Melnkalnes paziņotā lēmuma par savas kandidatūras atsaukšanu.
Melnkalnes lēmums bija ļoti negaidīts. Vai tiešām diplomātu aprindās nekādas vēsmas neliecināja, par Melnkalnes gaidāmo izstāšanos no spēles?
Tas arī mums bija negaidīti, jo līdz tam Melnkalnes politiķi un diplomāti bija apņēmības pilni cīnīties un tādā draudzīgā sāncensībā piedalīties līdz vēlēšanu brīdim. Tomēr pirms publiskā paziņojuma viņi mūs neformāli brīdināja par lēmumu izstāties no šīs kampaņas. Kā galvenais iemesls tika minēts, ka Melnkalnes ārpolitikas prioritāte numur viens ir turpināt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā – Melnkalnei ir tāds ļoti ambiciozs mērķis 2028.gadā kļūt par 28. Eiropas Savienības dalībvalsti. Viņi grib tuvāko divu gadu laikā pabeigt sarunas un, izvērtējot savus resursus, spēkus un diplomātu skaitu, no cīņas par dalību ANO Drošības padomē atteicās. Domāju, viņi arī atzinīgi novērtēja Latvijas mērķtiecību un diezgan jaudīgo darbošanos. Tāpēc viņi nolēma šajā gadījumā atkāpties un tuvākajā laikā plāno pieteikt savu kandidatūru uz citu gadu termiņu.
Melnkalnes diplomāts Željko Perovičs izteicies: “Lai atbalstītu dalību [ANO] Drošības padomē, ir jāpieliek milzīgas pūles un Melnkalne šajā ziņā ir parādījusi nopietnu vieglprātību.” Tā ziņo cdm.me. Kā jūs to komentētu?
Es esmu Latvijas diplomāts un man nebūtu korekti komentēt Melnkalnes iekšpolitiku, iekšpolitiskās izvēles vai viņu prioritātes. Būtībā ANO Drošības padomes virziens un iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā, tie abi ir nopietni ārpolitiski virzieni, kuri prasa ievērojamus resursus, diplomātijas mobilizāciju un, protams, arī līdera laiku un sabiedrības atbalstu. Tā nav tikai diplomātu lieta, jo šinī ANO darbā iesaistīti arī aizsardzības ministrijas spēki, piedalās nozaru ministriju eksperti. Tas ir liels, diezgan sinerģisks projekts. Nelielām un salīdzinoši jaunām valstīm divas tik mēroga ziņā apjomīgas lietas vienlaikus virzīt ir sarežģīti.
Negribu salīdzināt, bet mums drusku līdzīga pieredze bija pirms 20 gadiem, kad Latvijas kandidatūra jau bija izvirzīta uz ANO Drošības padomi, bet 2002.gadā – trīs gadus pirms balsojuma – valdība nolēma mūsu kandidatūru atsaukt. Toreiz šo izvēli izdarījām apzināti, jo mums prioritārāka bija iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Mēs negribējām sākt savu jauno lappusi abās šajās organizācijās ar sāncensību ar Slovākiju. Šajā gadījumā melnkalnieši izdarīja kaut ko līdzīgu mums. Mēs šo iepriekš izdarīto izvēli nenožēlojam, jo ļoti svarīgi ir ne vien būt ievēlētiem, bet arī rīcībspējīgi, aktīvi un ar rezultātu rīkoties. Šobrīd mūsu dienests jau ir pietiekami pieredzējis un nobriedis. Esam uzkrājuši arī divdesmit gadu NATO un Eiropas Savienības pieredzi, mums ir labi ieeļļota sadarbība Eiropas Savienības ietvaros. Domājam, ka esam pietiekami labi sagatavoti.
Vai mums ir apmēram zināms, kuras valstis balsojumā ANO Ģenerālajā asamblejā mūs atbalstīs, un kuras nē?
Mums ir diezgan ievērojams solījumu skaits. Nevaru nosaukt precīzi, bet varu teikt, ka tas ir trīsciparu skaitlis. Tas ir vairāku gadu darba rezultāts, kas mums arī vieš cerību uz labvēlīgu rezultātu.
Neoficiāli dzirdēts, ka Ukraina jau vairākus gadus iepriekš ANO Drošības padomes vēlēšanās bija solījusi atbalstu Melnkalnei. Vai tagad, kad Melnkalne ir izstājusies, mēs varam rēķināties ar simtprocentīgu Ukrainas atbalstu?
Ukraina mūs atbalsta un mēs atbalstām Ukrainu.
Jūs minējāt, ka Latvija nelobē savas intereses ne pie agresorvalsts Krievijas, ne pie tās satelītvalstīm. Tomēr vai nav tā, ka Krievija dara visu, lai mazinātu Latvijas izredzes tikt ievēlētai?
Jā. Mēs redzējām pirms dažiem mēnešiem kā Krievija visai aktīvi centās apturēt Latvijas ievēlēšanu ANO Kosmosa komitejā. Bija vairāki balsojumi gan Vīnē, gan Ņujorkā pagājušā gada decembrī, kad dzīvē redzējām Krievijas darbību. Protams, ir arī dažāda veida slēptas un atklātas dezinformācijas lēkmes, naidīgi apmelojumi, dažāda veida izdomājumi, tieši uzbrukumi, apsūdzības, draudi sūdzēt Latviju starptautiskajās tiesās – to mēs diezgan regulāri redzam, atspēkojam, pretdarbojamies tam. Un arī diezgan naidīga dezinformācija, sējot neticību Latvijas spēkiem un kultivējot negāciju attiecibā uz starptautisko diplomātiju vispār. Pēdējos mēnešos mēs to diezgan skaidri redzam.
Vai tas nozīmē, ka tīri teorētiski Krievija varētu sakūdīt kādu valsti, lai tā balsojuma rītā iesniedz arī savu kandidatūru šai Austrumeiropas blokā? Vienkārši tāpat vien, lai mazinātu Latvijas izredzes?
Dažāda veida provokācijas nevaru izslēgt. Domāju, ka Krievija veic arī dažāda veida demaršus pret pasaules Globālo Dienvidu valstīm, pie saviem klientiem, satelītiem. Tas ir bijis, to esam redzējuši iepriekš un domāju, ka šajā ziņā nekas nemainās.
Tomēr pagaidām izskatās, ka mums ir visi ievēlēšanai nepieciešamie priekšnoteikumi.
Manuprāt, šie priekšnoteikumi patiešām ir. Pats svarīgākais ir tas, ka pa šiem trīsdesmit četriem pēdējiem gadiem jau vairākas Latvijas diplomātu, tieslietu speciālistu, zemkopības ministrijas, kultūras ministrijas eksperti, valodnieki ANO ir sevi labi parādījuši. Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Erenštreits nesen ievēlēts ANO Pastāvīgajā forumā pamatiedzīvotāju jautājumos, izkonkurējot Krievijas ekspertu. ANO misijās piedalās Latvijas karavīri. Šobrīd vesels vads atrodas uz Izraēlas Libānas robežas. Ministru kabinets nesen pieņēma lēmumu par 20 tūkstošu eiro iemaksu ANO atmīnēšanas fondā. Ar savām praktiskajām darbībām un principiālo nostāju jautājumos, kas skar cīņu ar nesodāmību, Krievijas agresiju, iestāšanos par kiberdrošību, mūsu aktivitātēm attiecībā uz dezinformācijas apkarošanu, ieskaitot arī mākslīgā intelekta ģenerēto dezinformāciju, – Latvijas tēlu esam padarījuši pietiekami pazīstamu un respektējamu. Uz mums skatās kā uz nelielu valsti, kas daudziem simpatizē, un kā uz vienu no apmēram 60 valstīm, kas vēl nav bijušas ANO Drošības padomē. Te ir populārs uzskats, ka katrai valstij ir jādod iespēja. Un šobrīd Latvijai ir iespēja, kuru jācenšas maksimāli izmantot.
Neaizmirsīsim, ka Latvija Drošības padomē pret Krieviju nebūs viena. Mēs būsim kopā ar vēl trim Eiropas Savienības valstīm, 2026. gadā tās būs Dānija, Grieķija un Francija. Pie Eiropas piecinieka pieskaitu vēl Lielbritāniju, tā kā mums ir jau piecas balsis no piecpadsmit. Būs ļoti intensīvas sarunas ar mūsu stratēģisko partneri Amerikas Savienotajām Valstīm, ar Kolumbiju, Panamu no Latīņamerikas, ar Bahreinu un Pakistānu no Āzijas, ar Libēriju, Somāliju un Kongo Demokrātisko Republiku no Āfrikas. Ejot uz ANO Drošības padomi, mēs izejam no savas komforta zonas. Mēs ejam ārā no Baltijas telpas, no Eiropas, no NATO telpas. Bet šajā laikmetā, kad mēs redzam, kā mainās pasaules kārtība, parādās jauni principi, piegājieni, dažādas interpretācijas starptautiskajām tiesībām, ir ļoti svarīgi, lai Latvija būtu pie šī galda. Tā nav tikai dalība dažādās konferencēs, bet gan diplomātiskajā procesā, kas mēģina nodrošināt miera uzturēšanu, panākt sankciju režīmus un dažādas citas darbības.
Ar diplomātiskiem ieročiem ir iespējams panākt Krievijas agresijas pārtraukšanu?
Protams, šis diplomātiskais process notiks paralēli kara darbībai vai procesiem uz vietas. Viens otru neaizstās un neizslēgs. Mēs esam diplomāti, mēs neesam karavīri, bet agri vai vēlu visi šie konflikti un kari beidzas ar politiskiem procesiem.
Runājot konkrēti par Krievijas agresiju, mūsu mērķis ir panākt, lai Ukraina regulāri būtu ANO Drošības padomes dienaskārtībā. Kopumā šajā dienaskārtībā ir vairāk kā 60 temati, un katrs reģions, katra valsts mēģina to deķi vilkt vairāk uz savu pusi. Mēs savu misiju saskatām tanī, lai Ukrainas temati būtu regulāri, kā arī maksimāli labvēlīgi Ukrainai visās šķautnēs – vai tie būtu humanitārie jautājumi, vai bērnu tiesības, sieviešu tiesības, nesodāmības izskaušana, kodoldrošība, atmīnēšana, noziegumu pret dabu vai to, ko sauc par ekocīdu, kara gūstekņu atgriešana un, protams, robežu neaizskaramība. Lai viss šo jautājumu klāsts būtu pietiekoši adekvāti prezentēts pasaules sabiedrībai. Pasaulē ir astoņi miljardi iedzīvotāju un uzmanība tiek pievērsta daudzām vietām. Krīžu ir daudz, bet mums ir ļoti svarīgi, lai Krievijas agresija nepanāk to, ka ANO Harta tiek būtībā pārrakstīta.
28.05.2025. / Autors: BNN / Foto: Laura Celmiņa, Ārlietu ministrija
