Šķiet, 1.septembris ir tā diena, kad medijus pārpludina dažnedažādu valstssievu un valstsvīru uzrunas, tiek grieztas izremontēto skolu un bērnudārzu atklāšanas lentītes, pa pirmajām un beidzamajām skolām ceļo deputāti, ministri un pašvaldību deputātu korpuss pilnā sastāvā. Visās runās dominē “augstais stils” un patosa pilni epiteti: bērni – mūsu nākotne, jūs esat diža dzīves ceļa sākumā, skola – mūsu otrās mājas un ģimene… Citiem vārdiem, 1. septembris vismaz oficiālajā retorikā ir vispārēja svētku diena, kura tīri vai pati “uzprasās” svinama visos namos un visos līmeņos.
Pašiem šo svētku galvenajiem varoņiem gan parasti neviens neko neprasa, ja neskaita pāris nevērīgas frāzes ziņu sižetos, kuros izredzētie skolēni “atskaita” jau tradicionālos un labi “iezubrītos” teikumus: esam priecīgi satikt klasesbiedrus, ir apņemšanās labi mācīties, šis gads būs ļoti nozīmīgs… Un tā tālāk un tā joprojām. Protams, katrs no mums taču labi atceras bēdīgo noskaņojumu augusta beidzamajā nedēļā – sak, vasara ir pagalam un cauri, iestājas stress, ka pēdējās skolēnu “atvaļinājuma” dienas jāizmanto pēc pilnas programmas, bet nav īsti skaidrs, ko “pilnā programma” varētu sevī ietvert. Savukārt 31. augusta vakarā jau iestājas noskaņojums ar nelielu depresīvu piesitienu – tik daudz taču vēl varēja vasarā paspēt, tik daudz kas palika neizdarīts. Un, pats galvenais, nezin kāpēc tieši 31. augusta vakarā prātā parasti iešāvās visbrīnišķīgākās idejas, kuras nezināmu iemeslu dēļ iepriekšējo trīs mēnešu laikā kaut kā nebija apciemojušas.
Eh, vasara beigusies – domā vairums skolēnu. Un dalās ar savām pārdomām sociālajos tīklos, komentējot pašmāju slavenību pirmsseptembra ierakstus. Piemēram, Laurim Reinikam, kas plašo skolēnu saimi apsveicis ar atkalatgriešanos skolas solā, ticis visai plašs komentāru “spiets”. To kopē-jā doma, izsakoties literārā valodā, ir vienkārša: var redzēt, ka tev vairs skolā nav jāiet…
Tomēr, tomēr… Zināmā mērā jau 1. septembris ir svētki visiem. Atmetot visas trafaretās frāzes un, kā saka klasiķi, “līdz sāpēm zināmos”, daudzkārt dzirdētos salīdzinājumus. Tādēļ arī “Ventspilnieks.lv” pievienojas kopējam sveicēju korim. Un novēl visiem mūsu pilsētas skolēniem: lai deviņu mēnešu gaidīšanas laiks paiet pēc iespējas ātrāk. Un tad jau klāt būs atkal nākamā vasara.
Bet lai nākamās vasaras gaidīšana paietu pēc iespējas mierīgāk, bez liekiem stresiem un ekscesiem, lieciet aiz auss un atcerieties:
1) skolā galvenais nav mācības, bet “tusiņš” ar skolasbiedriem, klasesbiedriem un citiem jauniešiem, savukārt zināšanas jau nāks pašas no sevis, ja mācībām ierādīsiet vismaz otro vietu;
2) ja kaut kas nav tieši aizliegts, tātad tas ir atļauts – šī atziņa lieti noderēs, ja reizēm gribēsies izdarīt kādu nedarbu;
3) zinot skolēnu (it īpaši pusaudžu) vēlmi visas stresa situācijas uztvert kā pasaules galu, atcerieties – rītdiena būs vienmēr, turklāt pārlieku satraukties nav nekādas jēgas, jo, pirmkārt, ja problēmai ir risinājums, tad tas ir jāatrod, nevis jāstreso, bet ja risinājuma nav, tad tāpat stresot nav jēgas, jo risinājuma taču nav.
Vecākiem, savukārt, varam novēlēt: jums klāt kārtējie deviņi mēneši pārbaudījumu laiks, tāpēc – lai izdodas saglabāt mieru, savaldību un, pats svarīgākais, izpratni. Tas noteikti palīdzēs.
P.S. Kādreiz 1. klases ābeci ievadīja skaitāmpantiņš, kuru no galvas līdz pat skolas gadu beigām, šķiet, zināja katrs:
Jau kļavu lapas sārtojas,
Jau rindā dzērves kārtojas.
Uz siltām zemēm dzērves trauc,
Mūs šodien visus skola sauc.
Lai kāds arī nebūtu noskaņojums, fakts paliek fakts: kļavu lapas sāk sārtoties, un arī dzērves pulcējas bariņos Latvijas pļavās. Līdz ar to skolas gads ir klāt. Lai tas ir veiksmīgs, izdevies un izdomas bagāts!
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
