Beidzamajā nedēļā īstu vētru sociālo tīklu lietotāju vidū sacēlis notikums vienas mūspuses skolas 1. (vai, precīzāk sakot, 3.) septembra Zinību dienas svinīgajā pasākumā. Un, proti, kādas skolnieces māte dalījusies iespaidos par to, ka svinīgajā pasākumā nav atskaņota valsts himna. Īsi aprakstot konflikta būtību – skolnieces māte vērsusies vispirms pie klases audzinātājas, tad direktora vietnieces, visbeidzot pie direktores ar vienu jautājumu: kāpēc tā, vai tad svinīgos gadījumos valsts himna publiskā pasākumā nav jāatskaņo?
Pedagogu atbildes bijušas visdažādākās. Sākot no tā, ka “aizmirsies”, līdz “priekš kam, tas nav obligāti” un “nav bijis paredzēts scenārijā”. Un savu pārdomu noslēgumā skolnieces māte uzdod retorisku jautājumu: vai tad nav tā, ka tieši skolai jābūt valsts patriotiskās audzināšanas avangardā, līdz ar to ne tikai “obligātā kārtā”, bet pēc pārliecības un cieņas pret Latviju himnu mācību gada svarīgākajā pasākumā to tomēr atskaņojot. Vētru sociālajos tīklos gan sacēlis nevis pats gadījums, bet gan komentāri no pedagogiem un “citādi domājošajiem”. Divi pedagogi, komentējot minētās kundzes ierakstu, norādījuši, ka (apkopojot visu tekstu vienā teikumā) “kāda valdība, tāda arī attieksme pret himnu”… Tikmēr skolnieces mātes aizstāvji (arī apkopojot argumentus vienā teikumā) pamatoti norāda, ka himnai, tāpat kā citiem valsts svarīgākajiem simboliem ar konkrēto valdību un politiķiem vispār nav nekāda sakara, turklāt – ja pat pedagogi šādi jauc “sviestu ar ķieģeļiem”, tad par kādu izglītības kvalitāti vai skolas lojalitāti valstij vispār var būt runa.
Tāds ir šī sociālo tīklu skandāla īsais pārstāsts. Pati notikuma visnotaļ plašā rezonanse parāda, ka te noteikti ir pamats diskusijai. Ir pilnīgi skaidrs, ka skola noteikti nav tā vieta, kur svinīgajos pasākumos demonstrēt “attieksmi” pret valdību, piemēram, neatskaņojot valsts himnu. Pedagogi, kuriem taču būtu jābūt mūsu inteliģences pirmajās rindās, šādi rīkojoties nudien nedemonstrē izpratni par to, kas ir Latvijas valsts, kā tā veidojusies, kā valsts funkcionē. “Bērnišķīgā protestētāju slimība” šeit ir redzama visā savā krāšņumā. Un šajā sakarībā bail pat iedomāties, ko šāda “simbolisma” piekritēji, būdami skolotāju amatos, stāsta bērniem, piemēram, vēstures stundu laikā. Šķiet, pašsaprotams ir tas, ka Latvijai (tāpat kā citām valstīm) ir trīs galvenie simboli – karogs, ģerbonis un himna. Bet šiem simboliem nav nekāda sakara ar to vai citu valdību, ar vienu vai otru partiju, ar konkrētu ministru vai, piemēram, kādu korupcijā apsūdzētu pašvaldības vadītāju. Latvija un mūsu simboli ir augstāk par jebkuras partijas programmu, valdības deklarāciju, koalīcijas padomi un visu iepriekš minēto kopā ņemtu. Tāpēc šāda deklaratīva attieksme, kuru taču redz un no kuras mācās mūsu bērni, ir ne vien nevietā. Tā ir pilnīgi destruktīva un nekādi ne patriotismu audzinoša.
Protams, pavisam cita lieta ir tad, ja minētās skolas vadības teiktais, ka “tas nav obligāti, tāpēc mēs arī himnu neatskaņojām” ir paša pedagoga pārliecības jautājums. Ja nav ierakstīts instrukcijā, ja nav deklarēts Ministru kabineta noteikumos, tātad – nav jādara. Vismaz teorētiski skolotājiem būtu jābūt pirmajiem, kuri māca bērniem izpratni par savu valsti, par Latviju, par Latvijas simboliem. Māca to, ka tieši viņi – šodienas skolēni – būs tie, kuri veidos nākotnes Latviju kā brīvu, demokrātisku, pastāvīgu un patstāvīgu valsti. Bet ko gan var iemācīt bērniem, ja paši skolotāji pret savu zemi, valsti un tās simboliem izturas šādi: ja nav ierakstīts instrukcijā, tātad nav obligāti, tātad – himnu neatskaņosim. Protams, nekādi negribas ticēt, ka konkrētajā skolā vadības attieksme pret Latviju ir nelojāla. Nekādi negribas ticēt, ka interneta komentētāji, kuri nostājušies visnotaļ agresīvo pedagogu viedokļu pusē, tiešām uzskata, ka skolas rīcība un, pats svarīgākais, šīs rīcības skaidrojumi ir adekvāti un atbilst situācijai. Taču jautājumus tas uzdot liek: kur beidzas vienkārši nejaušs pārpratums bez zemūdens akmeņiem, un kur sākas necieņa, nemīlestība un nelojalitāte pret savu valsti, pret savu Latviju? Turklāt – ja sekojam šī notikuma “loģiskajai ķēdei” – cik pamatota ir šādu pedagogu atrašanās Latvijas skolā?
P.S. Skolas vārdu šeit neminēsim, jo tam šo pārdomu kontekstā nudien nebūtu būtiskas nozīmes.
P.P.S. Kā Ventspilnieks.lv noskaidroja atbildīgajā Izglītības un zinātnes ministrijā, tad himnas atskaņošana skolai svarīgos notikumos, tostarp – Zinību dienā, tomēr esot obligāta, un to nosakot Ministru kabineta noteikumi nr. 480.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
