25.marts. 70 gadi kopš traģiskās vēstures lappuses – 1949.gada deportācijām

1090

Marts Latvijā ir sēru un piemiņas mēnesis. Vispirms atceramies tos vīrus un puišus, kuri bija spiesti uzvilkt svešu uniformu cerībā, ka tā palīdzēs savas dzimtenes atbrīvošanai. Pēc tam tos tūkstošus, kam pirms 70 gadiem nolaupīja dzīvi un cerību, nolemjot trimdai, pazemojumiem un ciešanām. 

1949. gads ir tikai viens posms garajā sāpju ķēdē, kas savažoja mūsu dzimto zemi 1940. gada vasarā; 1941. gada jūnija beigās vienu okupāciju nomainīja otra. 1943. gadā dibinātais Latviešu leģions daļai latviešu puišu nozīmēja obligātu iesaukumu, daļai – iespēju atriebties par savu mīļo cilvēku postu un nāvi. Daudzi par to samaksāja briesmīgu cenu; Lestenes memoriāls ir šīs cenas liecība. Izdzīvojušie nogāja ceļu, kas pārdzīvojumos, ciešanās un sāpēs līdzinājās Bībeles Golgātai.

Pirms vairākiem gadiem izdevās pierakstīt piecu vīru – aizejošās paaudzes pārstāvju – atmiņas. Neviens no viņiem nav tiešs 25. marta deportāciju upuris, taču visi cietuši no sistēmas, kas iecirta tautai dziļo, joprojām līdz galam nesadzijušo rētu.

Tad, kad gandrīz visa Eiropa atzīmē nacisma sagrāves dienu, Baltija noliec galvu un klusē. Rietumvalstis pieredzēja tikai vienu okupāciju, – kā gan šo zemju pilsoņiem saprast, ko nozīmē būt DIVU noziedzīgu režīmu upuriem!

Oļģerts Legzdiņš, Krišs Arturs Šmits, Ilmārs Adītājs, Žanis Blumbergs, Alberts Gūtmanis – gandrīz visi jau Aizsaulē. Taču viņu atmiņas palikušas un arī šodien uzrunā visus, kuri vēlas dzirdēt un saprast.

1925. gadā dzimušais Oļģerts Legzdiņš atzina, ka viņa dzīvē nav bijis briesmīgāka gada par 1945: “1944. gadā man palika 19 gadu, dzīvoju Matkules pagastā. No iesaukšanas darba dienestā Vācijā izdevās izsprukt. No iesaukšanas leģionā gan ne. Iesauca un uz nedēļu atlaida mājās nokārtot ģimenes lietas.  Noteiktā datumā jāierodas Jelgavā nosūtīšanai uz karaspēka daļu, taču tobrīd Jelgavu ieņēma sarkanā armija, turp vairs nevarēja tikt. Vasaras otrajā pusē krievi jau bija pie Irlavas, Matkule no turienes nav tālu. Lika sargāt pagastmāju un dežurēt pie telefona, vēlāk nosūtīja uz Grenčiem un Smārdi. Kad pie Tukuma atbrīvoja Rīgas ceļu no sarkanajiem, pa turieni uz Kurzemi nāca karavīri, viņu vidū daudz dezertieru. Mums lika viņus tvarstīt, bet to neviens nedarīja. Daudzi, arī mēs, iesaistījās tolaik topošajā „mežakaķu” organizācijā, lai pasargātos no vajāšanām. Vietējais aizsargu priekšnieks gādāja, lai patriotiski noskaņotie jaunieši būtu organizācijā, lai, ja Latvijai paveiksies, būtu pašiem savi cīņas spēki. Vēlāk saistījāmies ar kureliešiem, gādājām produktus, zagām vāciešiem benzīnu, lai nodotu savējiem. Visi gaidīja brīdi, kad vācieši būs prom, un varēsim stāties pretī sarkanajai armijai. Maija sākumā vācu žandarmērija mūs tomēr arestēja, un nokļuvām Liepājas cietumā. 8. maija pēcpusdienā, krievu uzlidojuma laikā, cietuma durvis attaisīja, teica – ejiet, kur gribat… Mājās iznāca pabūt tikai divas dienas, tad iebruka krievu zaldāti, savāca vīrus no 16 līdz 60 gadu vecumam un nogādāja filtrācijas lēģerī. Dzina uz Kabili, tad Rendu, Sabili. 21. jūnijā mani notiesāja par nacionālismu — 10 gadi lēģerī, 3 gadi bez tiesībām atgriezties Latvijā.

Oļģertu Legzdiņu aizveda uz Karagandas apgabalu Kazahijā, vēlāk viņš vergoja Džezkazganas šahtās. Latvijā atgriezās tikai 1975. gadā.

Krišam Arturam Šmitam no darba dienesta izbēgt neizdevās. 1942. gada martā viņu nosūtīja uz Vāciju, pakļāva obligātai pusmilitārai apmācībai un aizveda uz Ziemeļjūras salu pie Dānijas krastiem. Nākamajā gadā kopā ar citiem puišiem Krišs Arturs atgriezās dzimtenē, taču mājās iznāca pabūt vien dažas nedēļas; viņu iesauca leģionā un nosūtīja uz Latvijas– Baltkrievijas robežu, 1944. gadā – uz Igauniju.

“Tur piedzīvoju smagas kaujas, krievu karaspēka aplenkumu, taču izdevās izrauties uz Rīgu. No Rīgas nosūtīja uz Dundagu. 1944. gada rudenī sapratām, ka mūs taisās dzīt uz Vāciju. Ventspilī konstatējām, ka no 113 vīriem ieradušies tikai desmit… Pārējie aizlaidušies. Laidos arī es. Dzīvoju mājās, kamēr 1945. gada pavasarī pie Kuldīgas sāka organizēties nacionālie partizāni. Ieročus dabūjām no vāciešiem, bet pēc Vācijas kapitulācijas sagājām mežos.”

Ilmārs Adītājs no Jēkabpils rajona Elkšņu pagasta bija visjaunākais; kara beigās viņam apritēja četrpadsmit. “Sarkanie pie mums ienāca 1944. gada jūlijā. Bijušie Latvijas armijas virsnieki un karavīri, policisti, aizsargi, visi pazīstamie cilvēki kļuva par nacionālajiem partizāniem. Arī mūsu tuvākie un tālākie kaimiņi negribēja iet krievu armijā, tāpēc sabēga mežos. 1946. gadā kļuvu īsts partizānu atbalstītājs. Kopā ar citiem puikām meklējām munīciju, ieročus, gādājām pārtiku, visādas ziņas nodevām, cik izdevās uzzināt, piemēram, kur atrodas čekisti, utt. Tā līdz 1948. gadam.”

Žanis Blumbergs dzimis 1914. gadā, nekad nav nēsājis karavīra uniformu, nav bijis leģionārs. 1942. gadā viņš bija Ances trešā iecirkņa mežsargs. Kad 1945. gada maijā daudzi ventspilnieki devās mežā, Arvīds Mūrnieks, paziņa no mežniecības skolas laikiem, un vēl trīs vīri lūdza dot patvērumu. “Man tolaik bija lielas mājas, arī ģimene liela – vienpadsmit cilvēku.”

Aitu aizgaldā izraka lielu bedri un nosedza ar dēļiem, – iznāca bunkurs četriem vīriem, vēlāk Mūrnieks palika viens. 1947. gadā Ancē kļuva nedroši. mani sāka turēt aizdomās. Pārcēlos uz Ugāli pie pazīstama mežziņa. Mūrnieks brauca līdzi – siena vezumā. Es viņu slēpu astoņus gadus.

Ventspilnieks Alberts Gūtmanis kara laikā bija pārāk jauns, lai tiktu iesaukts leģionā. “Visiem 1928. gadā dzimušajiem bija jāiet rakt nocietinājumu līniju pie Ventas. Es negāju, bēguļoju. Reiz, atgriežoties mājās, saskrējos ar žandarmiem, kas pēc saraksta meklēja tādus kā es. Aizveda uz Ventspils cietumu. Nedēļas laikā zēnu savācās diezgan daudz. Visus sadzina vagonos un veda uz Liepāju. Užavas stacijā (pie Zirām) vairākus izveda no vagona un dzina uz Zūrām. Ejot visu laiku domāju, kā izmukt. Uz pārceltuves plosta visi nevarēja sakāpt. Paliku otrajā grupā, nogaidīju īsto brīdi un metos iekšā Ventmalas krūmos, pēc tam apmēram kilometru noskrēju un ielīdu kādā bedrē. Žandarmi bija atklājuši, ka viena trūkst. Pa gabalu dzirdēju, kā meklē pa krūmiem, suņi rej… Tomēr neatrada. 1945./1946. gadā mācījos sestajā klasē 2. pamatskolā Užavas ielā. Mācību gada sākumā puikas „saostījās” – visi savējie, tāpat daudzi skolotāji. Novembra beigās mūsu grupa nodibināja „Latvijas nacionālās jaunatnes organizāciju” un izdeva pirmo žurnālu. Uz vāka bija tāds pats vairodziņš, kā leģionāriem uz formas tērpa piedurknes…”

Skolnieku nacionālās pretošanās kustības biedru Albertu Gūtmani apcietināja tīrās sagadīšanās dēļ. Pats par sevi saprotams, ka dedzīgie un nepieredzējušie jaunieši neievēroja piesardzību, bez kuras viņu organizācijai nebija lemts garš mūžs…

„Paraugtiesa” – kara tribunāls Albertam Gūtmanim piesprieda 10 gadus. Lēģeros viņš aizvadīja gandrīz deviņus. Mājās atgriezās 1954. gada beigās. 2018. gada 18. novembrī Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Alberts Gūtmanis kļuva par Viestura ordeņa kavalieri.

Kriša Artura Šmita grupai Kuldīgas rajona Kurmāles pagasta mežos izdevās noturēties tikai pusotru mēnesi. Viņus nodeva. “Mēs bijām salīduši bunkurā. Atceros briesmīgu sprādzienu, suņu riešanu… Kad izlīdu ārā, apkārt viss mežs pilns krievu zaldātiem. Turpat stāvēja arī nodevējs… Vēl tagad nevaru saprast, kā viņš bija dabūjis par mums zināt, pats mūsu organizācijā nebija, viņa brālis gan… Pēc iznākšanas mūs drausmīgi piekāva. Visus aizveda uz Kuldīgu, tur noturēja pāris dienas, pēc tam nosūtīja uz Vaiņodi. Tur pratināja un atkal nežēlīgi sita. Tiesā viss notika zibenīgi – viens virsnieks un divas sievas, neko neprasot, uztaisīja spriedumu: divdesmit gadi katorgā! Vēl pieci gadi bez tiesībām atgriezties Latvijā.”

Krišu Arturu Šmitu nometināja Noriļskas lēģerī, kur viņš pavadīja 11 gadus. Latvijā atgriezās 1956. gadā.

Ilmāru Adītāju Jēkabpils čeka spieda kļūt par nodevēju, lika parakstīties zem solījuma, ka nodos partizānus čekai. Ilmārs nodot nespēja, tāpēc 1949. gadā pats devās mežā. Par nodevēju kļuva cits.

“Decembrī mūs arestēja. Bijām aizgājuši pie kāda, kurš skaitījās mūsu atbalstītājs un uzaicināja ciemos, piesolīja pacienāt ar garšīgu desu. Pēc desu ēšanas aizmigām un pamodāmies… Jēkabpils čekā ar sasietām rokām. „Draugs” gardajām desām bija pielicis miega zāles. Sita mūs, dauzīja briesmīgi… 1950. gadā mani tiesāja kara tribunāls Rīgā un piesprieda augstāko soda mēru, ko nomainīja ar 25 gadiem katorgā un vēl 5 bez tiesībām atgriezties Latvijā. Tolaik man bija 18 gadu, bet, noklausoties nāves spriedumu, nejutu neko. Neko no izdarītā nenožēloju.”

Ilmārs Adītājs nokļuva Ekibastusa lēģerī Kazahstānas stepē, pēc tam Džezgazganas raktuvēs. Latvijā atgriezās 1956. gadā.

Žani Blumbergu apcietināja 1953. gada 6. septembrī. Viņu nodeva sievasmāsas dēls – komjaunietis, kurš mācījās Ugāles vidusskolā.

“Čekisti viņam sasolīja kārtīgu naudas kušķi, – bija varen kārs uz naudu. Skolā palaida muti, ka pie manis slēpjas cilvēks. Bija izpētījis, kur partizānu bunkurs. Tajās dienās mūsu mājās bija apkūlības; atnāca arī trīs partizāni. Nākamā dienā sieva palūdza sapļaut lopiem āboliņu. Dēls Visvaldis vēl bija mazs, atnāca līdzi. Nobrīkšķēja žogs, es ieraudzīju, ka astoņi vīri ar durkļiem skrien man virsū. Atņēma izkapti, aizdzina uz mežu, lika gulties zemē, tad trieca atpakaļ uz māju. Nesen izremontētajā istabā bija ietaisīti dubultgriesti ar lūciņu, kur Mūrniekam paslēpties. Tur viņu arī noķēra, jo komjaunietis visu bija izokšķerējis. Mājās bija ieroči: automāti, patšautenes, granātas, vieglie ložmetēji, kāds tūkstotis patronu – viss domāts partizāniem. Čekas mājā Dārzu ielā viens pratinātājs iet ārā, otrs nāk iekšā, un tā vairākas dienas… Toreiz vēl biju jauns un stiprs, lai gan maza auguma, varēju turēt vairāk nekā lieli vīri. Tāpēc arī izturēju, bet vienlaikus pratināja arī manu sieviņu. Plānajai starpsienai cauri dzirdēju, kā čekisti viņu sit, cik briesmīgi viņa sāpēs kliedz. Lūcija no spīdzināšanas sajuka prātā. Bērni mājās palika bez apgādnieka. Mani notiesāja 1954. gada februārī uz desmit gadiem, pieciem — bez tiesībām atgriezties. Sievu vairs nesatiku.”

Žanis Blumbergs dažādos lēģeros nodzīvoja divus gadus. Atgriezās 1956. gadā.

Katrs savā vietā un laikā šie un daudzi jo daudzi vīri, tāpat sievas darīja visu, ko spēja un prata, Latvijas labā. Nevienam nebija nekāda sakara ar vācu nacisma ideoloģiju un tās vārdā darītajiem melnajiem darbiem, lai arī kā padomju vara un tās mūsdienu mantinieki cenšas viņiem tos pierakstīt. Latviešu leģionāri, nacionālie partizāni, pretošanās kustību dalībnieki, Kurzemes mežu dēli un mežu meitas – viņi visi gara acīm redzēja brīvas Latvijas vīziju un bija gatavi atdot visu, lai tā kļūtu par īstenību.

„Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.” (Lūkas ev. 12;2)

Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Flickr.com/Wildcatjunkcion2000