Lielā ēka, kur atrodas “Ventspils galvenā kinoteātra” (“Ziemeļpols”, “Kolizejs”, “Aina”, “Komjaunietis”… tagad “Kino Rio”) kinozāle, savu tagadējo apveidu ieguva vēl pagājušā gadsimta 30. gados, kad “Kolizeja” jeb “Koloseum’a” īpašnieki veica savas iestādes kapitālo remontu, patiesību sakot, pamatīgu pārbūvi, pēc kuras vietu skaits zālē gandrīz divkāršojās.
Kā tas tolaik bija ierasts, augstākās klases kinoteātros skatītāju vietas bija divos līmeņos – zāle un balkons. Smalkākās vietas zālē skaitījās tās, kas atradās zem balkona uz neliela paaugstinājuma (parters) un bija sadalītas ložās pa 4–6 vietām katrā. Līdzīgi arī balkonā, kura priekšējā daļa (pie barjeras) tāpat bija sadalīta ložās. Pārējās trīs rindas izkārtotas pakāpienveidā – tieši kā tagad. Zāles sienas visā augstumā bija apvilktas ar īpašu, zāles akustiku uzlabojošu audumu gaišbrūnā krāsā – kā piena šokolāde. Arī ērtie krēsli apvilkti ar audumu. Taču pats lielākais interjera krāšņums bija trīs milzum lielas lustras ar kristāla piekariņiem – īsti kroņlukturi, kuros katrā bija ne mazāk par 50 spuldzītēm. “Nekad neaizmirst to brīdi, kad pirms seansa sākuma gaisma lielajos lukturos lēni lēnītēm kļuva aizvien vājāka, kamēr apdzisa pavisam, bet uz ekrāna jau parādījās pirmie kadri. Pirms kara tā parasti bija “Latvijas Hronika””, atceras mūsu lasītāji. Zālē esot bijušas divas kabīnītes (viena apakšā, otra balkonā), kur seansa laikā sēdēja vietu ierādītājas jeb kontrolieres.
Aprakstītais interjers lielajā zālē saglabājās līdz pat sešdesmitajiem gadiem, kad kinoteātri slēdza apmēram uz pusgadu. Pēc remonta daudzi Ventspils kinomīļi jutās smagi vīlušies; mājīgo, ar audumu apvilkto sienu vietā – pelēcīgu, caurumotu plātņu klājums. Skaistās lustras pazudušas (interesanti, kur palika Ventspils kinoteātra kroņlukturi? Ir dzirdēts, ka no daudzām Latvijas baznīcām atklāti vai slepeni pievāktie lukturi vēlāk rotājuši kompartijas un padomju izpildvaras “spices” vajadzībām sabūvētas medību pilis un somu pirtis, taču kinoteātra milzīgās lustras neietilptu pat pašā lielākajā “sarkano kungu” izpriecas vietā). Remonta laikā nojauca arī partera un balkona ložas, atstājot vienkārši krēslu rindas. Agrāko pusmīksto krēslu vietā – parasti finiera krēsli ar atlokāmiem sēdekļiem; publikai pēc seansa ceļoties, sēdekļi apdullinoši rībēja. Arī skaņa bija kļuvusi citāda – asāka un griezīgāka. Taču pie tā pierada, tāpat kā pierod pie daudz kā. Galvenais, lai būtu filmas, ko skatīties!
Pirmajos pēckara gados bieži rādīja t. sauc. “trofeju filmas” – Vācijā pirms II Pasaules kara uzņemtās kinolentes. Skatītāji atceras “baigo piedzīvojumu gabalu” – “Indiešu kapenes” un vairākas muzikālās filmas – “Mana sapņu meitene” ar vācu pirmskara zvaigzni Mariku Reku galvenajā lomā un “Vīnes meža stāsti” ar Johana Štrausa mūziku. Sešdesmito gadu beigās Ventspils skatītājiem bija iespēja noskatīties vācu filmu “Zilais eņģelis” – vienu no leģendārās kinodīvas Marlēnes Dītrihas pirmajām filmām, kas aktrisei atnesa pasaules slavu. Šo filmu parādīja tolaik populāro “kinolektoriju” ietvaros, tāpat vēl pāris ārkārtīgi slavenu filmu – amerikāņu “Vējiem līdzi” ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu un “Vaterlo tilts”. Šie kinodarbi PSRS skaitījās ja ne aizliegti, tad vismaz nevēlami, taču Latvijas kinolektorija darbinieki atrada iespēju tos parādīt jaunākajām skatītāju paaudzēm (agrākās paaudzes šīs filmas bija skatījušās vēl pirms kara).
Vispār jau piecdesmitajos un sešdesmitajos gados mūsu kinomīļi tika lutināti. Lai gan, sastādot kinorepertuārus, tika prasīts, lai vismaz 50% būtu PSRS uzņemtas filmas, ne mazāk lā 30% – “tautas demokrātijas valstu” ražojumi, “kapitālistiem” atstājot nieka 20%, ko skatīties bija. Uz padomju filmām gāja “skatīties kariņu” vai “par spiegiem” – visvairāk pusaudži, tāpat iebraucēji un kara veterāni. Pēc biļetēm nelauzās, vietu pietika visiem gribētājiem. Taču aina krasi mainījās, ja uz afišu dēļiem parādījās franču, itāļu, amerikāņu un… indiešu filmu pieteikumi. Piecdesmito gadu sākumā, līdz brīdim, kamēr PSRS nebija salekusies ar brālīgo Ķīnu, rādīja arī ķīniešu filmas. Tās esot bijušas “šausmīgi smieklīgas”; vietās, kur ķīniešu skatītājs, domājams, pārdzīvojumā sažņaudza dūres, sakoda zobus un birdināja asaras, mūsējie bezkaunīgi ķiķināja un ļirināja. Kāpēc? Lūk, pavisam īsiņš tālaika ķīniešu filmas atstāsts: ciema iedzīvotāji ceļ kooperatīva pirtiņu. Visiem vienādas zila audekla bikses un ķelderīši, visi draudzīgi ķerrās ved ķieģeļus, mālu u.tml. Pēkšņi vienam ienāk prātā doma uz kooperatīva rēķina salabot paša plīti, un viņš, citiem neredzot, noslēpj kādus 10 ķieģeļus ceļmalā, naktī, tumsas aizsegā aizstiepj tos uz savu fanzu un iemūrē plītī. No rīta sieva priecīga par salaboto plīti, bet, uzzinājusi, ka ķieģeļus vīrs nospēris kooperatīvā, izgāž tēju uz klona un sakrāmē mantiņas promiešanai. Neapzinīgais ķīnietis visu dienu raud un pārdzīvo, bet vakarā izlauž ķieģeļus no plīts un aizved uz ceļamo pirti. Sieva viņam piedod…
Cita lieta – indiešu filmas! To skaitā visā pasaulē atzītie Radža Kapura darbi, bet vislielākā piekrišana bija tradicionālajām melodrāmām; pirmā, kas šajā sakarā nāk prātā – “Zita un Gita”! Rindas pie kasēm stiepās vai līdz ielas stūrim, bet to, kas notika, kad 80. gadu sākumā parādījās “Diskodejotājs”, grūti pat aprakstīt – rindās spiežoties, uzdauzīti zilumi, izrautas pogas, notrūkuši somu rokturi un nomītas kājas… To var salīdzināt tikai ar 60. gadu franču “Trim musketieriem”, “Grāfu Monte Kristo” un “Fantomasu”, amerikāņu “Trako, trako, trako pasauli” un “Mūzikas skaņām”, 70. gadu “Anželikas epopeju”, “Zorro” un citām. Vēlāk parādījās arī dažas padomju ražojuma filmas – “Ekipāža” un “XX gadsimta pirāti”, kad skatīties kārā publika vārda vistiešākajā nozīmē izlauza kases ārējās durvis, bet pārbijušās kasieres steigā aizkrampēja savas durtiņas no iekšpuses. Liekas, lai savaldītu emociju un azarta uzkarsēto pūli, būtu bijusi vajadzīga milicija… taču nē, tikko tauta sāka plūst iekšā foajē, to vienā mierā savaldīja pāris pavecu dāmu – biļešu kontrolieres. Apbrīnojami, kādu respektu spēja iedvest šīs sievietes! Viņām pietika vien mazliet paaugstināt balsi, lai šķietami nevaldāmie pusaudži un jaunekļi pārstātu grūstīties un rātni aiztecētu vai nu uz bufeti iedzert limonādi, vai pa taisno uz savu vietu zālē un balkonā. Tālaika kinomīļu atmiņā saglabājušies dažu kontrolieru vārdi – Betija, Rita, Brigita. “Pat ja seansa laikā kāds sāka ālēties, viņām pietika tikai pieiet klāt un čukstus aizrādīt…”
Sešdesmito gadu otrajā pusē tika atbrīvots arī Pils ielas ēkas 2. stāvs, kur atvēra mazo zāli. Sākotnēji tā bija domāta dokumentālo filmu demonstrēšanai un bērnu seansiem, bet vēlāk tur notika arī “lielā repertuāra” dienas seansi, kas 80. gadu sākumā gan apsīka – tas bija tad, kad miliči un brīvprātīgie “kārtības sargi” vaktēja, lai pilsoņi darba laikā nestaigātu pa veikaliem, nesēdētu kafejnīcās un ķinīšos. Atmiņā palikusi līdz pēdējam pārpildītā mazā zāle, kad rādīja Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam”. Nevis viens seanss, bet vairāku dienu garumā publika, visvairāk skolu jaunieši, pacietīgi stāvēja rindā, lai noskatītos filmu, kādas vēl nekad nebija bijis.
Un šajā stāstā nevar nepieminēt vēl vienu pozitīvu padomju okupācijas perioda kinoteātru dzīves īpatnību: tikšanos ar populāriem aktieriem un režisoriem. Ventspilī bijušas tādas krievu kinozvaigznes kā Elīna Bistricka, Leonīds Kaņevskis, Jevgeņijs Morgunovs, Margarita Terehova un daudzi citi, tāpat igauņu Ēva Kivi, lietuviete Vaiva Mainelīte. Par Elīnu Bistricku stāstīts, ka viņa ar savām prasībām novedusi līdz “baltām pelītēm” visas, par viņas ciemošanos Ventspilī atbildīgās personas, ieskaitot vietējos partijas, izpildkomitejas un kultūras nodaļas “bosus” – “Volga” smird pēc benzīna, viesnīcā pārāk karsti, kinoteātrī – auksti, minerālūdens nav īstais un spogulis taukains… Protams, visvairāk viesojās pašmāju – latviešu aktieri. Dzidra Ritenberga, Elza Radziņa, Zigrīda Stungure, Olga Dreģe, Uldis Dumpis, Ēvalds Valters, Gunārs Cilinskis, Juris Kaminskis – visus nosaukt nav iespējams, bet ikviens no viņiem savā laikā bijis šeit, mūsu kinoteātrī un ar savu klātbūtni, stāstu un redzējumu tuvinājis tālaika neizlepušo skatītāju brīnišķīgajai, teju maģiskajai kinopasaulei.
08.08.2020./Autors:Ventspilnieks.lv/ Foto: No personīgā arhīva. Attēlā: Kinoteātra “Komjaunietis” kinomehāniķis Anatolijs 1981. gada sagaidīšanas karnevālā uz tālaika kinoafišu fona.
