Godavīrs ar Sudraba skalpeli

0
194

Paša stādītā un koptā dārzā Ventspilī.

Pirms gandrīz gadsimta ceturkšņa nozares izdevumā “Veterinārais Žurnāls”, stāstot par Imantu Kronbergu, virsrakstā apgalvots – “Noslēgtais un izpalīdzīgais kurzemnieks – veterinārārstu autoritāte”. Toreiz viņš, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – universitātes) 1960. gada absolvents, savā dzimtajā pusē Ventspils rajonā specialitātē bija nostrādājis jau trīsdesmit septiņus gadus, turklāt trīs desmitus no tiem – vienlaicīgi pildot arī rajona galvenā vetārsta pienākumus. 

 “Neņemu ļaunā raksta autores apgalvojumu par rakstura noslēgtību, tāds stereotips par kurzemniekiem pārējā Latvijā pastāv. Uz sevi to neattiecinu, jo līdz šim kontaktus vienmēr esmu varējis nodibināt un uzturēt ne vien ar kolēģiem un svešiem ļaudīm, bet – par laimi un galvenokārt! – arī ar saviem pacientiem, daudzveidīgo mājdzīvnieku saimi. Pārējo (un svarīgāko) par mani pasaka paveiktais darbs, tur taču nekādi daudzvārdu komentāri nav vajadzīgi,” tā, nu jau pēc piecdesmit astoņiem valsts darbā un privātpraksē nostrādātajiem gadiem, saka Imants. Neslēpjot, ka mūžā gūto amata pieredzi viņš, arī aizejot pelnītā atpūtā, nevar un negrib aizvērt un noslēgt kā tādu lādi ar privātiem dārgumiem. Tās neizsmeļamajā, pa graudiņam un pilītei vāktajā saturā viņš, kā ieradis, vajadzības gadījumā joprojām un labprāt dalās ar kolēģiem, kad kāds no četrkājaino pacientu saimes tiem sagādājis kārtējo, ekstrasarežģīto ārstniecisko situāciju.

Ugunskristības ar ērzeļiem

Cik tādu ekstru bijis viņa paša mūžā, Imants minimāli fiksējis tikai obligātajā ārstnieciskajā dokumentācijā, detaļu krāšņumu un vienreizīgumu paturot savā atmiņā. Sulīgā ventiņu valodā un parasti ar humoru pasniegtas, tās dod ieskatu ne vien reti sastopamās vetārsta darba niansēs, bet vienlaicīgi izgaismo arī tā laika sociālo un pat politisko situāciju. Kaut vai vārdiskā glezniņā par to, kā viņam savā pirmajā darbavietā, Ziru ciema kolhozā “Sarkanais karogs”, veicies ar ērzeļu kastrēšanu.

“Līdz tam tiku to darījis tikai pāris reižu studiju prakses laikā, pieredzējušu mācībspēku uzraudzībā. Te kādu dienu man paziņo, ka šo operāciju vajadzēs veikt arī dažiem kolhoza lopiņiem un…, nu, vēl varbūt kādam jaunzirgam no netālās mežniecības (toreiz mežizstrādē zirgi kalpoja traktoru vietā). Kas jādara, tas jādara! Palūdzu rajona veterinārajā slimnīcā siksnu un striķus, kas paredzēti šo dzīvnieku noguldīšanai un fiksēšanai, jo šai vajadzībai tagad tik pierasto narkozes un anestēzijas līdzekļu ne tikai kolhozā, bet vispār Latvijā nebija: izlīdzējāmies ar pašu pagatavotu 10% hlorālhidrāta šķīdumu, kas nomierināšanai ievadāms intravenozi. Taču toreiz sviedrus noraust un nomierināties vajadzēja vispirms man pašam, ja dažu pieteikto ērzeļu vietā pie fermas dīžājās… veseli sešpadsmit! Par laimi, palīgos man norīkoja prasmīgus un izveicīgus vīrus, ar lielo baru tikām galā vienā dienā un bez starpgadījumiem. 

Šādas un līdzīgas nestandarta situācijas nebija retums, kolhoza dzīvnieki mitinājās pielāgotās veco muižu vai uz Sibīriju izsūtīto vietējo “budžu” kūtīs, kur pat elektrības nebija. Atceros gadījumu, kad gotiņai ķeizargriezienu nācās izdarīt gaismā, ko iespīdināja pie durvīm piebraukusī automašīna,” veterinārijas veterānam atmiņā, ka reizēm gājis pat ļoti grūti, bet ar padomu vienmēr talkā nākuši kādreizējie mācībspēki un pieredzējušākie pašu un pārnovadu praktiķi.

Bet pieredze krājusies un profesijas brieduma gados Imants aicināts, bet nav piekritis strādāt Valsts veterinārā dienesta departamentā, savu vietu saskatot nevis nozares administratīvajā virsotnē, bet praktizējošo vetārstu rindās. Prakses jautājumos “viņš ir viens no maniem galvenajiem padomdevējiem”, publiski atzinis toreizējais departamenta direktors Jāzeps Rimeicāns. Pat tā, lūk!

Mācās gan “zaļā gurķa”, gan vīra gados

 “Zirās nostrādāju gandrīz septiņus gadus, tad “iedeva” rajona galvenā vetārsta amatu (pēc kura it nemaz nekāroju) un dzīvokli Ventspilī. Priekšniecības skatījumā laikam jau loģiski: studējis biju ar labām sekmēm, turklāt ne “zaļā gurķa”, ne vēlākajos gados neesmu vairījies uzklausīt no dzīves smeltus lauku ļaužu pieredzes stāstus retāku slimību ārstēšanā ar dabas līdzekļiem, ar interesi esmu lasījis un pārlasījis pagājušā gadsimta sākumā Rīgā izdoto L.Hopmaņa un J. Hubnera grāmatu “Lielais lopu ārsts”, ko man pateicībā uzdāvināja slaucēja no Piltenes Malvīne Pavariņa. Beidzot aktīvā darba gaitas, es to līdz ar citiem personīgajiem amata rīkiem savukārt nodevu LLU Veterinārmedicīnas muzejam,” Imants gandarīts, ka savulaik nekļūdīgi izvēlējies savam raksturam un temperamentam piemērotu profesiju, un joprojām uzskata to par vienu no radošākajām pasaulē.

Absolvējot LLA Veterināro fakultāti.

“Tas, ka mums, atšķirībā no cilvēku ārstiem, savulaik nācās strādāt caurvējos vai uz lauka un netīrībā, ka pie dzīvniekiem kūts zampā varēja aizbrist tikai gumijas zābakos, bija saimnieku un kopēju vaina. Ar gadiem situācija, protams, uzlabojās, un tajā ir arī veterināro darbinieku nopelns, kuri lopiņu īpašniekiem nemitīgi ir atgādinājuši par labturības prasību ievērošanu,” Imants apmierināts, ka tieši viņa “valdīšanas” laikā uzbūvēta un atklāta, labi ekipēta un gaumīgi iekārtota Ventspils Dzīvnieku slimību apkarošanas stacija, kas, neapšaubāmi, cēlusi veterinārās apkalpošanas kvalitāti visā mūsu apkaimē.

Niknu suņu un agresīvu buļļu valodā

Ventspils rajona vīru korī “Zītars”, Imants 1. rindā vidū.

“Atšķirībā no populāru stāstu un romānu varoņiem, mani uz dzīvnieku ārstēšanu noskaņoja nevis kāds slims, bērnībā uz ielas pacelts un izkopts kaķēns vai krauklis ar salauztu spārnu, bet parasta lauku zēna ikdiena. Cik vien sevi atceros, apkārt vienmēr bija lieli un mazi mājdzīvnieki, kurus varēju kopt un vērot neapnicis, kurus mācījos iesaistīt savās spēlēs, un viņi neviltotā pateicībā pieņēma manas uzmanības apliecinājumus. Pat šaubu nebija, ka pēc pamatskolas jāstājas Saldus zooveterinārajā tehnikumā. Kad vēlāk darbā saimnieki mani brīdināja par savu nikno suni, agresīvo bulli vai niķīgo zirgu, no bērnībā iepazītās dzīvnieku ķermeņa valodas un skatiena jau pratu nolasīt, kāda mana rīcība katrā gadījumā varētu būt vislabākā. Dzīvē mani tikai vienu reizi ir sakodis suns, toties kāds cits viņa vilku sugas brālis (pēc saimnieka lūguma nepazemot ģimenes mīluli ar fiksāžu un piesaitēšanu) pacietīgi ļāvās veikt operāciju un brūces aizšūšanu, gan raugoties manī lielām, bezgala skumjām acīm, kas atdzīvojās tikai pēc finiša uzslavas: ”Paldies, draudziņ, nu jau viss kārtībā!””

Godaprāta paraugs

Imanta apskaužami labajā atmiņā joprojām saglabājušies daudzo kolēģu vārdi, ar kuriem kopā un blakus vadītas darba mūža baltās un citādās dienas. Par katru no viņiem Imants var pateikt kaut ko labu, jo gadījuma cilvēki veterinārijā parasti neturas. Daudzi no viņiem jau aizsaulē, citus dzīves vēji aizpūtuši uz pārnovadiem vai ārzemēm, bet Imants joprojām ir dzimtajā krastā un vecākās paaudzes prātos turas kā veterinārās un arī cilvēciskās ētikas etalons.

Imants pasniedz Ventspils veterināru dāvinājumu, metālkalumu “Mis veterinārija” savai Alma mater Jelgavā. 

“Viņš, bez šaubām, ir viens no zinošākajiem savā specialitātē ne vien mūsu novadā, bet arī Latvijā. Taču ne jau tikai ar to viņš ir izpelnījies vairāku šejienes lauku ļaužu paaudžu cieņu. Manā un daudzu citu skatījumā Imants pirmām kārtām ir speciālista godaprāta paraugs: lai palīdzētu dzīvniekiem (un reizē netieši arī viņu saimniekiem), viņš izdarīs pilnīgi visu tobrīd iespējamo un vēl mazliet, lai arī kādos apstākļos un diennakts stundā šis pakalpojums būtu jāsniedz. Vēl atstājot arī padomu kopšanā priekšdienām,” teica Imanta kolēģis un studiju biedrs Saldus zooveterinārajā tehnikumā, piltenieks Jānis Sanders.

Kalpot cilvēkiem, ne varām

Spēju “atdot darbam sevi visu un vēl mazliet” novērtējuši ne vien laikabiedri, bet arī oficiālās varas. Imants Kronbergs ir to reto cilvēku skaitā, kurš padomju laikā saņēmis LPSR AP prezidija Goda rakstu, apbalvots ar medaļu “Par darba varonību” un Darba Sarkanā karoga ordeni, bet atjaunotajā Latvijā cildināts ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi, saņēmis Latvijas Veterināru biedrības Atzinības balvu “Par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā” un Sudraba skalpeli, par kaudzi dažādu diplomu nemaz nerunājot.

“Nealkstu pēc apbalvojumiem, bet par darba novērtējumu, protams, jūtos gandarīts. Arī rajona galvenā vetārsta amatu saņēmu, nebūdams komunistiskās partijas biedrs, bet tikvien kā speciālists ar atbilstošām prasmēm. Nekad neesmu bijis arī Latvijas Tautas frontē, kaut brīvības ideju atbalstīju no visas sirds, vajadzības gadījumā arī ar kādu praktisku rīcību. Pilnīgi noteikti zinu un jūtu, ka vienlaicīgi nevar labi “taisīt politiku” un krietni darīt maizes darbu. Es izvēlējos strādāt specialitātē, jo tas ļaudīm ir bijis vajadzīgs vienmēr, neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas un partijas piederības. Padomju laikā 23 gadus biju Ventspils rajona darbaļaužu deputātu padomes deputāts, bet šo apstākli izmantoju nevis savas politiskās karjeras bīdīšanai, bet lai caur vietējo varu rosinātu sakārtot veterinārijas jautājumus – tāda toreiz bija kārtība,” tajā pat laikā dakteris neuzskata sevi par sabiedriski un pilsoniski inertu, pat otrādi: studiju gados un vēlāk darba mūžā dziedājis koros, Atmodas reizē piedalījies LTF organizētajos pasākumos un vēsturiskajās manifestācijās Rīgā – Daugavmalā un Mežaparkā –, Latvijas rajonu deputātu sanāksmē Daugavas stadionā, vienmēr centies braukt ceļojumos, apmeklēt senas baznīcas un muzejus, iespēju robežās atbalstīt kultūras un vides objektu tapšanu un sakopšanu.

Padomju gadi: pirms vizītes pie sirdzēja ar dienesta “bobiku”.

“Diemžēl daudzām labām iecerēm un interesantām nodarbēm pietrūka laika, jo darba pienākumus, varbūt pat pārcentīgi, vienmēr liku pirmajā vietā,” Imants pasmaida, ka šo sava rakstura īpašību dzīves laikā tā arī nav varējis “lauzt”.

Neatvairāmie baraviku un brūkleņu lauki

Liela daļa no darba mūža Imantam pagājusi pie UAZ “bobika” stūres, Latvijas mežainākajā novadā, braucot uz izsaukumiem “pa ceļiem un bezceļiem, sniegputeņos, lietū un putekļos”. Senākos laikos arī zirga pajūgā vai traktora kabīnē, lai aizkļūtu pie sirdzējiem meža apņemtajās viensētās. Vienlaikus apzinātas arī baraviku un brūkleņu vietas, jo bez tām viņš nevar iedomāties savu ziemas ēdienkarti: sēnes ar sīpoliem un krējumu, saldā brūkleņu zapte pie pankūkām, skābāka – kā piedevas gaļas un zivju ēdieniem. Rudeņos šādus izbraucienus iespējams pakārtot kādas viensētas vai fermas apmeklējumam, jo Kronbergu uz konsultācijām aicina joprojām, kaut gan no vetārsta licences viņš jau ir atteicies, neoperē un receptes neizraksta. Imants ripina pie tiem, kas par savu sāpi vārdos nevar pateikt, jo reizēm klusajiem cietējiem var palīdzēt viņu saimniekam dots padoms.

Trīsreiz vīrusa (neno)nāvēts

Covid-19 apstākļos grēks būtu neuzdot jautājumu, kā mediķis šajā laikā cenšas sevi pasargāt no inficēšanās, jo nešpetnais vīruss taču var sagaidīt arī lauku sētā. Atbildei dakteris pakrata no savas “Stepway” automašīnas cimdu nodalījuma izņemtu pudeli ar dzidru dezinficējošu šķidrumu roku un virsmu tīrīšanai.

“Ar vīrusiem nav joki, kamēr zāles pret šo pasaules briesmoni nav atrastas. Pats cenšos no tā izsargāties visos iespējamos veidos un citiem iesaku,” Imants izstāsta, cik bīstama un nepatīkama viņam darba dzīvē trīs reizes bijusi saskarsme ar līdzīgu, tikai vēl bīstamāku neredzamo ienaidnieku.

“Runa ir par “Rhabdoviridae”, vīrusu, kas izraisa trakumsērgu gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Parasti ar to pirmie saslimst vilki, lapsas, jenoti, kuri pēc tam uzbrūk suņiem, kaķiem, mājlopiem, arī ļaudīm, un vīrusu nodod ar siekalām koduma vai brūces vietā. Slimība inficēšanās gadījumā, atšķirībā no Covid-19, vienmēr beidzas ar nāvi, taču pret šo vīrusu, par laimi, ir radīta vakcīna. Bet tās palīdz tikai tad, ja injekcija tiek izdarīta pirms inficēšanās, burtiski tūlīt pēc kontaktēšanās ar slimības pārnēsātāju. Ar šādu slimu dzīvnieku man iznāca saskarsme jau studiju prakses laikā Aizputē. Toreiz vakcīnas vēl bija diezgan primitīvas, mēneša laikā vajadzēja izdarīt trīsdesmit ļoti sāpīgas injekcijas nabas rajonā. Pie septiņpadsmitās potes es pavisam nopietni sāku domāt, vai vieglāk nebūtu mirt no trakumsērgas, jo sāpes un vēdera ādas bojājumi bija gandrīz neciešami,” atzīst Imants.

Ar dāvanām dzīves jubilejā.

“Nākamās inficēšanās notika stipri vēlāk, kad pretvīrusa injekciju skaits jau bija daudzkārt mazāks un nesāpīgs, tās varēja durt augšdelma muskulī. Taču nevienam nenovēlu pēcinjekciju trauksmes laiku, kad vairākas dienas gaidi – iedarbosies vakcīna, vai tomēr būs jāmirst… Pēdējā inficēšanās notika, ar roku meklējot kādas gotiņas rīklē ābolu, ar kuru tā, pēc saimnieces vārdiem, it kā aizrijusies un siekalojas. Tāds ir vetārsta darbs, bet vēlāk izrādījās, ka kūtī iekļuvusi ar trakumsērgu slima lapsa un govi sakodusi,” dakterim zināms, ka trakumsērga pagājušā gadsimta otrajā pusē novadā plosījusies vairākus gadu desmitus, Ventspils rajonā bojā gājuši vismaz divi meža dzīvnieku savainoti cilvēki.

“Sērgu apturēja tikai milzīgs darbs, no lidmašīnām Latvijā meža dzīvnieku iebarošanai izkaisot “vakcīnas biskvītus, valstī toreiz un joprojām profilaktiski potējot visus, kurus savainojuši meža vai mājas dzīvnieki. Gribas ticēt, ka zinātne un sabiedrības veselais saprāts atradīs veidus, kā tikt galā arī ar Covid-19. Bet pagaidām – sargāsimies paši, tad arī Dievs mūs sargās!” trīsreiz uz nāves sliekšņa pabijušais Imants ir un paliek optimists.

23.10.2020. / Autors: Jānis Trops / Foto: No personīgā arhīva