Aizgājušo gadu ziedoņlaika hronikas

0
0

Vagoni ar elektrību

Gandrīz visu pirmo Latvijas Republikas laiku no Ventspils uz Rīgu (un atpakaļ) visērtāk varēja nokļūt pa dzelzceļu, jo vilcieni kursēja divas reizes dienā (rītā un vakarā), savukārt autoceļi vietām vēl bija visai slikti. Pirms 95 gadiem (1926. gada maijā) vakara vilciens gan no Rīgas, gan no Ventspils atgāja plkst. 23.40 un galapunktā nonāca nākamajā rītā plkst. 6.35.

Tādējādi vagonos nācās pavadīt bez piecām minūtēm septiņas stundas – visu nakti. Tāpēc potenciālie braucēji gaužām nopriecājās, izlasījuši avīzē, ka, sākot ar maiju, vairumā vagonu ir “elektriskā apgaismošana, kas atstāj visai tīkamu iespaidu”. Līdz tam – pēc vecu vecā “cara laiku” ieraduma – diennakts tumšajā laikā vagonos aizdedza petrolejas lampiņas vai pat sveču lukturus.

“Kājballe” un dubļu vannas

1926. gada 16. maijā (svētdienā) Ventspils Arodu skolas un vācu vidusskolas audzēkņu komandas bija aicinājušas draugus un līdzjutējus uz futbola (toreiz to sauca par “kājballi”) spēli sporta biedrības “Spars” stadionā (atradās turpat, kur mūsdienu stadions). Spēle noslēdzās ar neizšķirtu, bet “Ventas Balsī” par to rakstīts tā: ““Dubļu vannas”. Izsludinātā kājballes sacīkste notika, bet, pateicoties iepriekšējo dienu stipram lietum, laukums bij pilns ūdeņa, kādēļ mundrai jaunatnei nācās pa dubļiem un ūdeni izvandīties, kas tomēr netraucēja cīņas karstumu. Nokļūt Sporta dārzā no Kuldīgas ielas arī bij neiespējami, jo, neraugoties uz “Spars” pūlēm uzlabot šo ceļa gabalu, tas galīgi tiek izbraukts, vedot mēslus uz ģimeņu dārziņiem.”

Briesmīgi slapjie Vasarsvētki

Kā augstākminēts, 1926. gada maijs bijis nu ļoti lietains mēnesis, līdz ar to ventspilnieki piedzīvoja neredzēti slapjus Vasaras svētkus.

““Spars” riteņbraucēji, kuri bij izbraukuši ekskursijā uz Dundagu–Talsiem, piedzīvoja vareni mālaini–dubļainus un šļakstoši–slapjus svētkus. Pat drēbju vīlīte nebija paglābusies no uzmācīgā slapjuma. Iznīcībai padotas bij dāmu plisē kleitiņas un laka kurpītes. Labāki neklājās zaļumniekiem, kuri svētku otrā dienā devās kuģītī pa Ventu augšup Leču muižas dārzā baudīt svētku priekus. Ķīmiskām tīrītavām un kurpniekiem atkal darbs. Kaut cik vairāk apmierināti Kuldīgas ekskursijas dalībnieki, kaut arī, braucot ar kuģīti pa Ventu augšup, otrā svētku dienā pa brīdim uznākošais lietus nebija visai patīkams.

Bet pavasara saule un ziedoņa vēsmas dara savu. Vēl pirms pāris dienām dubļos grimstošais ceļš, tagad skarts no čakla rikšotāja pakaviem, sāk atkal kūpēt, un daudzie dīķīši pļavās un mežā no dienas dienā sarūk, līdz beidzot nozūd zemes mātes klēpī…”

Kā kalējs ar draugiem vienā naktī māju uzcēla!

Tas noticis 1928. gada 27.–28. aprīlī. “Ventas Balss” šo brīnuma darbu aprakstīja šādi: “Septiņi kilometri no Ventspils pa Tārgales ceļu – aiz Krievlaukiem dzīvoja kalējs Fricis Šteinbergs. Darbīgs un uzņēmīgs. Vecajās mājās vairs nebija iespējams dzīvot, tāpēc nolēma turpat tuvumā celt jaunu mājiņu. Sanāca palīgā būvmeistars Jansons no Zaķu ciema, vēl citi amatnieki, pavisam kopā kādi 30 strādnieki. 27. aprīlī plkst. 4 pēc pusdienas uzsāka darbus. Steidza un veica, un otrā rītā plkst. 10 darbu beidza. Mājiņā pie plīts jau stāvēja nama māte, pa skursteni pacēlās dūmi, uz logiem ziedēja puķes, un ārā pat dārziņš bij ierīkots – 60 ābelītes iedēstītas, ogulāji, utt.

Iet un brauc garām pa lielceļu ļaudis. Skatās un brīnās, – vakar nācām pa šo pašu vietu un neredzējām nekā. Māja skaidri kā no zemes izburta! Citiem, dažā ziņā privileģētiem ļaudīm dažādas priekšrocības pie zemes dalīšanas un piešķiršanas, tiem piešķir dažādus pabalstus un viegli ilggadējus aizņēmumus saņemt, tomēr tie netiek uz priekšu. Bet kalējs Šteinbergs – ne tās priekšrocības, kas citiem, tik uzņēmīgs gars, čaklas un darbīgas rokas.”

Šim rakstam avīzes numurā pievienots arī attēls, taču digitālā kopija ir tik slikta, ka mūsu lasītājiem no tās būtu maz prieka. Var tikai piebilst, ka māja celta no koka, apšūta dēļiem un apjumta ar šķindeļiem.

Lauvas un Sibīrijas lāči Tirgus laukumā jeb Zilonis makā nekrīt

Pirms 90. gadiem, 1931. gada maijā Ventspilī iebrauca ceļojošais cirks–zvērnīca. Tālaika presē šis notikums aprakstīts tik krāšņi, ka ar prieku dodam vārdu mūsu senlaiku kolēģim.

“Ceļojošā zvēru cirka telts aizņem gandrīz pusi tirgus laukuma. Teltī spēlē orķestris. Mūzikas ritmā labāki veicas tirdzniecība, tad maki tukšojas un pildās pēc takts, un sieviņas ar sivēniem maisos nozūd no laukuma dancodamas. Visi ielu stūri aplīmēti skaistām bildītēm. Uz vienas redzu ziloni, kurš ar snuķi pacēlis četrcollīgu papīrmalkas sprunguli. Tur ir vērts iet skatīties, – nodomāju. Iegāju cirkā un meklēju ziloni. Bet nekā! Aizrežģotās kastēs gulēja šādi tādi zvēriņi, kādā kanāriju būrītī – mērkaķis. Ziloņa nebija nevienā būrītī. Toties bija lauvas ar savu dīdītāju. Viņus izlaida no būra arēnā, kur tos paēdināja formā tērpies dresētājs. Tomēr, kā likās, lauvas greizi skatījās uz dresētāju, tāpēc viņš pāris reižu izšāva gaisā. Lauvas ne ausis nepakustināja, bet publikā gan daža laba jaunkundzīte ielēca blakussēdētājam klēpī. Savu sensāciju – ielikt galvu lauvas mutē – dresētājs nevarēja – zvēra mute bija par mazu priekš viņa galvas. Redzēju, ka tas tikai deguna galu iebāza lauvas zobu starpā. Zobi zvēram tādi paši kā manam runčam. Sibīrijas lāci vilka viss cirkus personāls no būra, bet tas ar visām četrām pretī. Beidzot ar mīļiem vārdiem un maigu mūziku viņu dabūja arēnā, kur tas cīnījās ar kādu čempionu. Jāteic, man ar kaimiņu suni Džeku sanāk bīstamāka cīņa, jo Džekam nav uzpurņa un viņu netur saitē. Es drošsirdīgi stājos pretī Džekam kailām rokām un bez vestes, bet čempions ģērbies vatierētā ādas mētelī, cepurē un bifeļādas cimdiem rokās! Nav vērts minēt, kurš uzvarēja… Bet kur palika solītais zilonis?”

Māksla ideoloģiski pareizi iztirzāt mākslu

Pirms 70 gadiem (1951. gada maijā) Ventspils Novadpētniecības muzejā (Akmeņu ielā 3) tika atvērta vietējo mākslinieku darbu izstāde. Norisinājās arī tikšanās ar skatītājiem – izstādes apmeklētājiem, ko vadīja tā laika muzeja direktors, arī diezgan pazīstams mākslinieks, Andrejs Šulcs. Visu cieņu Andrejam Šulcam par viņa nopelniem “pilsētas muzeja” veidošanā, Brīvdabas muzeja organizēšanā u.c. patiesiem nopelniem, taču minētās izstādes darbu apspriešana un iztirzāšana (tālaika termins), kas atspoguļota avīzē “Brīvā Venta” ar viņa parakstu, ir vienkārši satriecoša: “Izstādē redzams, ka uz lauka vairs nesoļo zirdziņš spīļu arklā, bet tai vietā stājies padomju cilvēks ar moderno traktora arklu. Pilnīgi no tīruma nozudis sējējs ar sētuvi, to aizvieto modernas sējmašīnas. Grāvju un kanaļu rakšanā lāpstu vietā stājušies modernie ekskavatori…”

Stop! – teiks lasītājs. Tās tā kā būtu kāda paraugkolhoza ainiņas. Bet kur tad pašu GLEZNU apspriešana un vērtēšana? Kompozīcija, kolorīts, gaismēnas, mākslinieciskais izpildījums kopumā?

Šķiet, ka nekam no te minētā “sociālistiskajā reālismā” 1951. gadā nebija nekādas nozīmes. Galvenais – ideoloģiski pareizi parādīt padomju cilvēku un viņa modernās mašīnas!

Dārznieka Rudža milzu vāze

1959. gadā laukumiņā pie pieminekļa Fabriciusam tika uzstādīts agrāk neredzēts dekoratīvs objekts – no stiepļu karkasa izlocīts vāzes formas veidojums, ko piepildīja ar augsnes substrātu un apstādīja ar zemu augošām puķēm – begonijām (leduspuķītēm), lobēlijām un daudzām citām, veidojot glītu ornamentu. Vāzi vainagoja neliela palma. Šis izgudrojums piederēja izdomas bagātajam un prasmīgajam tālaika pilsētas galvenajam dārzniekam Rudzim, kurš jau 50. gadu sākumā bija izdaiļojis Ventspils laukumus gan ar puķu pulksteni, gan puķu kalendāru, kam datumus mainīja katru dienu.

 

28.05.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs