Ventspils ielu piedzīvojumi: govis, Kārlis Markss un sarkanie lidotāji

0
0

Tie ventspilnieki, kuri dzimuši pagājušā gadsimta 80. gados un vēlāk, diez vai sapratīs, kurai Ventspils ielai varētu būt kāds sakars ar virsrakstā minētajiem, savstarpēji grūti savietojamiem personāžiem (ar nosacījumu, ka arī Ventspils govs var pretendēt uz šādu apzīmējumu). Vidējā un vecākā paaudze gan kā pa miglu atcerēsies, ka padomju okupācijas laikā par Marksa ielu tak tika dēvēta Ganību iela…

Ganību iela, kas gaitu uzsāk pašā pilsētas centrā starp Platās ielas galu un apaļo kiosku, sava garā mūža lielāko daļu bijusi nevis iela, bet ceļš uz pilsētai piederošajām ganībām un pļavām, kas vēl pirms nieka pusotra gadsimta sākās aiz tagadējā Lielā prospekta un stiepās līdz pašam Gāliņciemam un tagadējai Riņķa ielai (starp citu, arī šīs it kā necilās nomales ieliņas vēsture ir ļoti interesanta, bet par to kādu citu reizi).

1819. gada Ventspils un tās apkārtnes zemju plānā redzams, ka vienīgā apbūve Ganību ceļa malā atradās Platās ielas stūrī. Tālāk ceļš veda cauri pļavām līdz pat tagadējās Bērzu ielas rajonam, kur labajā pusē (no centra skatoties) paveras klajš, neauglīgs smiltājs, kartē atzīmēts, ka tur kādreiz atradušies pilsētnieku sakņu dārzi (tas gan bija Kurzemes hercogistes laikā, visticamāk arī agrāk – viduslaiku Ventspilī, bet šķiet, ka klejojošās smiltis tos iznīcinājušas). Turpat otra piezīme ar visai baigu saturu: smilšu lauks, kur bija karātavas… 20. gadsimtā par Karātavlauku sauca to pilsētas daļu, kur tagad atrodas deviņstāvu namu rajons, t.i., starp Saules un Vasarnīcu ielām, taču īstais Karātavu lauks 18. gadsimtā un agrāk atradās krietni vairāk uz austrumiem – starp tagadējām Ganību, Bērzu, Saules un Inženieru ielām. Pašas ganības, uz kurām pa garo ceļu govis dzina pilsētnieku nolīgtais gans, sākās aiz kādreizējās mācītājmuižas teritorijas, iepretī Gālu un Tīsu mājām, pa daļai tagadējā lidlauka teritorijā. To visu kopā vēl 20. gadsimta piecdesmitajos gados sauca par Dižganplaci.

1839. gada kartē redzams, ka blakus Ganību–Platās ielas stūra mājai iezīmētas dzirnavas. Tās bijušas vējdzirnavas, būvētas krietni agrāk, vismaz 18. gadsimta beigās. Patiesi žēl, ka, izņemot visai pieticīgu, domājams, arī ne visai precīzu zīmējumu šis skaistais objekts nekur nav iemūžināts, un mēs nezinām, kādas šīs Ventspils dzirnavas patiesībā izskatījušās. No tām arī radies Ganību ielai paralēlās Dzirnavu ielas nosaukums, kas padomju laikā nez kāpēc bija nomainīts pret Rozenberga ielu, bet tas jau atkal ir cits stāsts.

Mūsdienās seno dzirnavu vietā iekārtots jaukais Dzirnavu laukums, kur mazo skulpturālo formu vidū galvenais uzsvars likts uz dzirnakmeņu formā izbūvēto strūklaciņu.

Arī 1857./58. gada Ventspils plānā Ganību iela ir ceļš, kura malās nav nekādas īstas apbūves. Interesanti, ka no Platās ielas stūra līdz tagadējai Jūras ielai (tolaik plānā apzīmēta tikai ar taisnu svītru) Ganību un Kuldīgas ielas burtiskā nozīmē saplūdušas kopā, jo tās atdalošā aleja vēl nebija iestādīta. To ierīkoja tikai 19./20. gadsimtu mijā, un 1912. gada Ventspils kartē redzams, ka tā sastāvējusi no divām daļām, proti, ar pārrāvumu vidū. Ap to laiku agrākais Ganību ceļš jau bija pārtapis par pilnvērtīgu ielu, kuras apbūvētā daļa sniedzās vēl labu gabalu aiz Inženieru ielas. Saskaņā ar Rihtera “Satiksmes un adresu grāmatu” 20. gadsimta pirmajā desmitgadē Ganību ielā bijušas gandrīz četrdesmit dzīvojamās mājas, to numerācija bija vienlaidus, t.i., netika dalīta nepāra numuros ielas vienā, bet pāra – otrā pusē. Īpašnieku uzvārdi liecina, ka vismaz puse namīpašnieku bija latvieši, un tieši šiem uzņēmīgajiem un darbīgajiem (jo bez darba nevar tikt pie naudas, lai uzceltu staltu ēku) tautiešiem mēs varam būt pateicīgi par Ganību ielas skaistākajiem namiem, kas vēl šodien ir Ventspils rota un, paldies Dievam, nav krituši par upuri kāda nejēgas varasvīra kaprīzēm.

Pirmais no viņiem ir Ābelis. Ikviens ventspilnieks zina šo māju Platās un Ganību ielas stūrī, kur ilgus gadus bija aptieka – starpkaru periodā “Ventas aptieka”, padomju gados – vienkārši aptieka (saglabājot veco plānojumu un pat smalkos aptiekas traukus), tikai jaunākajos laikos tā pārtaisīta par veikalu. Turklāt tur senākos laikos bijis cepuru salons, dāmu apģērbu veikals un – neilgi pēc uzcelšanas – “Jaunās Avīzes” redakcija. Veco dzirnavu vietā pletās ar žogu apjozts aploks – līdz pat Jūras ielas stūrim, kur namu uzcēla vēl viens darbīgs latvietis – Jānis Krapte, dzimis gan Vidzemē, bet jau jaunībā iesakņojies Ventspilī. To, cik skaists bija “Kraptes nams”, kad to vēl nebija sabojājusi padomju laika “paplašināšana” (noārdīta jumta torņveida izbūve un uzcelts trešais stāvs), var redzēt senajās atklātnēs. Kā tolaik pieņemts, pirmajā stāvā atradās veikali, otrajā – dzīvokļi.

Jo tālāk no pilsētas centra, jo mazāk greznuma, taču nami celti kapitāli, kā saka, “uz paaudzēm”. Daudzviet mājas būvētas cieši kopā, taču vietām palika brīvi laukumi, ko no ielas atdalīja žogi. Tāds laukums starpkaru periodā bija arī pie Ganību ielas un Lielā prospekta krustojuma, bet iekšpusē nebija vis pliks zemes gabals ar kādu šķūnīti, bet gan ebreju sporta biedrības “Makabi” Ventspils nodaļas futbola laukums un dažu citu sporta veidu sektori. Savulaik vecie ventspilnieki stāstīja, ka tādus “kājbumbas” līdzjutēju aurus un gaviles, kādi mača laikā skanējuši no viņpusžoga, reti gadījies dzirdēt pat lielajā “Sporta dārzā” (biedrības “Spars” stadionā).

Tagad par Ganību ielas nosaukumu vai, precīzāk, nosaukumiem dažādos laikos. Pirms vairāk nekā simt gadiem, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijas sastāvā, pilsētas tēvi visai nopietni, var pat teikt – dedzīgi, apsprieda jautājumu par ielas nosaukuma maiņu. Proti, 1913. gadā apritēja 300 gadi, kopš krievu cara tronī kāpa pirmais Romanovu dinastijas pārstāvis. Šim milzīgi svarīgajam notikumam par godu impērijas pilsētās, pilsētiņās un pilsētelēs Romanovu vārds tika piešķirts ielām un laukumiem. Arī tālaika ventspilnieki negribēja “palikt pakaļā” un sāka lauzīt galvas, kuru ielu lai nosauc cara ģimenes vārdā. Pils ielu? Nē, to nevar, pārāk jau smuks nosaukums. Kuldīgas ielu? Nē, nē, nebūs labi, tomēr tas ir Kuldīgas ceļš, un neviens to citādi nesauks, lai kādu “cedeli” piekārtu. Platā iela par īsu, Lielā – par daudz līkumaina. Tirgus ielu? Vienalga, tauta to tāpat sauks vecajā vārdā. Varbūt Ganību? Vārds, kā saka, nav īpaši smalks, to varētu mainīt, pati iela – ar perspektīvu! Lai iet! Kazi, “tēvi” būtu sākuši balsošanas procedūru, tak kāds atjēdzies: kungi, padomājiet tak! Kas tai Ganību ielā ir? Pieci vai seši krogi, meitu māja un lopkautuve! Un šito nosaukt valdošās dinastijas vārdā!?

Tā arī, nenonākuši pie “konsensusa”, domnieki lika Romanovu vārdu mierā, un Ganību iela varēja mierīgi uzelpot. Bet tikai līdz 1940. gadam, kad Latviju okupēja PSRS. Vietējie sarkano līdzskrējēji, cits ar citu sacensdamies, steidza nomainīt Ventspils ielu nosaukumus. Šo jauno nosaukumu uzskaitījums varētu aizņemt veselas lappuses tālaika izdarību melnā humora grāmatā. Tā nu mūsu skaisto, zaļo Ganību ielu mudīgi pārdēvēja par Sarkano lidotāju ielu, jo tās pašā galā atradās jau 20. gados izbūvētais Ventspils lidlauks. Kara laikā iela atguva īsto vārdu, bet jau 1945. gadā to pārdēvēja vēlreiz: šoreiz par Kārļa Marksa ielu – uz veseliem 44 gadiem. Sak, kas nederēja Romanoviem, sarkanajiem lidotājiem un marksisma tēvam – pašā laikā. Taisnības labad jāpiebilst, ka prieka mājas un krogu gan vairs nebija, toties kautuve bija pārtapusi nelāgi smirdošajā gaļas kombinātā. 1989. gadā pēc iedzīvotāju pieprasījuma ielai atdeva tās veco vārdu.

 

12.03.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ganību un Jūras ielas krustojums. Labajā pusē – Kraptes nams. No personīgā arhīva