Ja vecāki nevēlas, lai bērnam veiktu regulāru Covid-19 testu un būtu regulāri jānēsā sejas aizsargmaska, ir iespēja iegūt izglītību ģimenē. Taču pēkšņi trīs nedēļas pirms mācību gada sākuma valdība lemj par krasu finansējuma samazinājumu skolām, kuras palīdz vecākiem ar bērnu mācīšanu mājās.
Par to nav priecīga nedz privātskola, nedz pašvaldības skola, ar kurām Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nav konsultējusies par finansējuma izmaiņām, to nepieciešamību, apmēru.
Pašlaik Latvijā nav ļoti daudz tādu bērnu, kuri iegūst izglītību ģimenē, taču pandēmijas un tai līdzejošo nosacījumu ietekmē šādu skolēnu skaits varētu augt. Izvēle mācīt bērnus mājās prasa lielu nodošanos, daudz laika. Par pamatu šādai izvēlei ir vecāku neapmierinātība ar izglītības sistēmu, ar vienādo pieeju tik dažādiem bērniem, kā arī vēlme pašiem audzināt bērnus, nevis ļaut to darīt skolai, un vairāk laika pavadīt ar saviem pēcnācējiem. Latvijā izglītības ieguves forma «izglītība ģimenē» ir atļauta no pirmsskolas vecuma līdz 6.klasei ieskaitot.
Visbiežāk tiek lietots termins «mājmācība», kas likumos tiek attiecināts uz bērniem, kuri nevar mācīties skolā, un to nosaka ārsta slēdziens. Arī viņiem palīdz mācīties skolotāji. Šajā rakstā BNN dos ieskatu par tiem bērniem, kuri ir veseli un kuru vecāki izvēlējušies mācību vielas apguvi ģimenē.
Sākumā jāpaskaidro, ko vispār nozīmē izglītība ģimenē jeb, kā tautā saka, mājmācība. Skola sniedz vecākiem atbalstu bērnu mācīšanā mājās. Pēc likuma tas izpaužas tikai kā konsultācija reizi mēnesī un pārbaudes darbi, ar ko var novērtēt, cik daudz bērns ir iemācījies. Taču realitātē skola uzņemas atbildību par katru šādu bērnu. Atbildības uzņemšanās izpaužas kā vecāku atbalstīšana ar dažādiem materiāliem, padomdošana, semināru rīkošana, pārbaudes darbu sagatavošana, novērtēšana.
Kā stāsta privātās izglītības iestādes Universum direktors Andis Apsītis, kura skolā vairums bērnu tiek izglītoti ģimenē, skola sniedz atbalstu ļoti dažādām ģimenēm: tiem, kuriem interesē Montesori metode; tiem, kuri izvēlas digitālos resursus, ģimenēm, kas labprāt lieto tikai grāmatas tiek pielāgoti specifiski materiāli tieši viņiem. «Ir arī dažādas nestandarta pieejas un formāti, kas raksturīgi krievvalodīgām ģimenēm, kur nepieciešams tieši lielāks atbalsts valodu apguvei.»
«Individualizācija un atbildības nasta ir neredzamā daļa aiz procesa, kas arī rada papildu izdevumus skolai un pedagoģiskajam personālam.»
«Aisberga redzamā daļa saucas «konsultācijas», bet neredzamā ir atbildība un individualizācija, ko ministrija vispār nav ņēmusi vērā, veicot aprēķinus, cik vajadzētu skolai maksāt, lai tā varētu sniegt pienācīgu atbalstu skolēniem un viņu vecākiem,» skaidro Apsītis.
Līdz šim skolas atbalstam tika piemērots koeficients 1, taču 10.augustā valdība lēma, ka no šī gada 1.septembra «izglītojamiem, kas pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas daļā paredzēto mācību saturu apgūst ģimenē, piemēro koeficientu 0,1». Proti, 7.panta 7.punkta 1.daļa noteic, ka finansējums tiek samazināts desmitkārtīgi.
Universum direktors stāsta, ka viņi no vecākiem prasījuši kādu līdzmaksājumu, jo mērķdotāciju, kas iezīmēta pedagogu algām, nevarēja izmantot visam, kas nepieciešams mācību procesam. «Mēs šos līdzekļus varējām lietot pedagoģiskai, metodiskai palīdzībai, konsultācijām, kā arī visa cita veida individuālajam atbalstam – materiāliem, semināriem vecākiem, tiešsaistes stundu ierakstiem, kur demonstrēti īpaši veidi, kā mācīties u.tml. Taču, lai sagādātu visas praktiskās lietas tikšanās reizēm, un administratīvā darba – lietvedības, grāmatvedības, direktora darba – segšanai ar valsts piešķirto naudu nepietiek.»
Apsītis stāsta, ka Igaunijā mājmācības ģimenēm šis koeficients ir 0,53, nevis 0,1, kā plānots Latvijā. «Arī šāda apmēra atbalsts ir pietiekams risinājums, jo saglabājas pietiekami brīvā izvēle vecāka pieejai, kā mācīt bērnu, kas nekad nebūs tālmācībā, un vienlaicīgi skolai, kas pieskata procesu, uzņemas institucionālo atbildību, ir pietiekamas iespējas sniegt atbalstu, konsultācijas, organizēt tikšanās reizes un piedāvāt arī dažāda veida materiālus.»
Starp citu, ir vēl «otra nauda», kas seko katram bērnam (bez pedagoga algas). Tā domāta mācību līdzekļu iegādei, kas ir vienreizējs maksājums no valsts. «Tie ir 7–10 eiro uz vienu bērnu gadā, ja pareizi atceros. Ko skola var būtisku paveikt par šo naudu? Protams, nevar. Lai radītu kaut ko jaunu, sniegtu lielāku atbalstu ģimenēm, ir jābūt citiem resursiem. Ja valsts finansiāli neatbalsta jaunu materiālu veidošanu, izvietošanu digitālajā vidē u.tml., tad atliek tikai vecākiem prasīt līdzekļus, jo skolai nav citur, kur «pasmelt līdzekļus». Igaunijā ir demokrātiskāka, reālistiskāka pieeja mājmācībai jeb izglītībai ģimenē.»
Apsītis vērtē, ka, iespējams, iepriekš šis koeficients bija 1,0, jo šādu ģimeņu, kas izvēlas mācīt bērnus mājās, nebija daudz.
Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem, 2020./2021.mācību gadā šādu bērnu visā valstī bija 174. «Valsts faktiski nejuta šīs ģimenes. Bet tagad, prognozējot, ka šādu ģimeņu skaits varētu strauji pieaugt, valsts reaģēja pārspīlēti,» saka privātskolas vadītājs.
«Tā teikt, viņu nav daudz 17.augustā, taču viņu var būt krietni vairāk 17.septembrī.»
«Jāsaprot, ka apstākļos, kad mēs saņemam mazāku atbalstu pedagoģiskajam darbam, mums nākas stipri pacelt mācību maksu.»
Satversmes 112.pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.» Turklāt saskaņā ar Izglītības likuma 8.panta pirmās daļas 5.punktu viena no izglītības ieguves formām ir izglītība ģimenē.
Par šo skolas direktors retoriski vaicā: «Kāpēc valsts nedomā par izbalansētu pieeju, lai katra vecāka nodokļi atgrieztos viņa bērna izglītībā? Ja vecāks ir godprātīgs nodokļu maksātājs, viņu nevajadzētu «sodīt» par to, ka viņš izvēlējies bērnam citu izglītības ieguves formu.»
Viņš norāda, ka valsts atbalsts nav obligāti jāvirza pedagoga darbam, bet var piemērot atsevišķu dotāciju, ko vecāks var saņemt tieši mācību līdzekļu iegādei. «Tad arī skolai nebūtu vecākiem jāprasa papildu maksa, lai nodrošinātu materiālu tehnisko bāzi, ko pēc tam lieto visi.» Jāatgādina, ka bērns reizi mēnesī ierodas skolā, lai saņemtu konsultāciju. Šīs konsultācijas var izpausties arī kā, piemēram, dažādu jaunu ierīču, ko mājās neiegādāsies, apguve.
«Nebūs jau noslēpums, ka attālināto formu izvēlēsies arvien vairāk vecāku – vai tā būs izglītība ģimenē, vai tālmācība, vai neklātiene –, tā ir nākotnes izglītība, jo būs vai nu jauni vīrusa paveidi, vai kādi ekonomiski izaicinājumi. Ģimenes meklēs elastību. Un lai neizskatās, ka valsts uz šī rēķina mēģina ekonomēt naudu, zinot, ka daudzi varētu pāriet uz tālmācību vai izglītību ģimenē.»
Starp citu, no 2020.gada janvāra bērniem, kuriem piemērota forma «izglītība ģimenē», nav valsts apmaksātu pusdienu. «Bieži bērni skolā ierodas no tālām vietām, taču viņam nepienākas valsts apmaksātas pusdienas. Diemžēl arī te valsts ir izvēlējusies ieekonomēt, savdabīgā veidā sodot šos bērnus. Tas ir sava veida paņēmiens, kā veidot segregāciju – diemžēl tā tas izskatās. Varbūt ministrija grib kaut ko labu paveikt, bet dzīvē sanāk kaut kā dalīt.»
Apsītis arī norāda, ka nevajag paredzēt tādu finansējumu, it kā šie bērni ēdīs katru dienu visa mācību gada garumā. «To es arī nesaku. Bet vispār radīt šo iespēju.»
Izglītība ģimenē — dzīvotspējas potenciāls mazajām lauku skolām
Apsītis arī stāsta, ka šī atbalsta sistēmas izveide vecākiem, audzēkņiem ne ar mākslīgi pazeminātu finansējumu būtu kā iespēja mazajām lauku skolām. «Mēs kā skola esam gatavi dalīties ar savām zināšanām ar mazajām lauku skolām, kā izveidot atbalsta sistēmu, lai tās varētu gan nodrošināt kvalitatīvāku klātienes mācīšanu, gan piesaistīt tuvākā apkārtnē esošās ģimenes, kuras ir gatavas izglītot bērnus mājās. Tās var būt zemnieku, vietējo amatnieku, citu profesiju ģimenes, kurām tiktu radīta pilnvērtīga iespēja turpināt mācības reģionos.»
«Ja attālums līdz skolai ir liels un pustukšs autobuss jāsūta pēc viena bērna, bet tur pretī ir ģimene, kas saka — mēs labprāt paši to darīsim —, tad jēgpilnāk ir iedot skolai pietiekamu finansējumu, lai tā var atbalstīt šādu ģimeni.»
Direktors vērtē, ka ministrija ir rīkojusies ļoti tuvredzīgi. «Arī lauku mazajām skolām atņēmusi iespēju pilnvērtīgāk nodrošināt darbību.»
Lauku skolai atņemtā iespēja nodrošināt kvalitatīvu izglītību ģimenē
Portāls BNN arī sazinājās ar Kuldīgas novada Vilgāles pamatskolas direktori Aigu Žīli. Ja Universum ir privātā izglītības iestāde, kuru smagi skar valdības lēmums, tad Vilgāles pamatskola ir pašvaldības skola, kas arī cieš no šiem grozījumiem.
Mājmācības bērni jeb tie, kuri iegūst izglītību ģimenē, ir tie, kuri palīdz Vilgāles pamatskolai pastāvēt un nodrošināt arī klātienes mācību norisi. Pašlaik tajā ir 33 bērni, kuri mācās klātienē, un 42 — mājās. Direktore Žīle stāsta: «Ja tiem 42 bērniem desmitkārtīgi samazina finansējumu, tad, protams, skolas finansiālā situācija uzreiz kļūst kritiska. Pēc pašreizējiem ministrijas aprēķiniem es saprotu, ka mēs nevarēsim nodrošināt tādu mājmācību, kādu to nodrošinājām līdz šim.»
«Mums bija tiešām laba sadarbība ar mājmācības ģimenēm — viņi brauca uz skolu, konsultējās un skolotāji individuāli piemeklēja viņiem uzdevumus un konsultēja viņus. Šobrīd laikam būs tā, ka viņi tikai nodos pārbaudes darbus un vairāk neko nespēsim.»
Arī Žīle vērš uzmanību uz skolotāja reālo darbu, kas tiek ieguldīts mājmācības (izglītība ģimenē) bērnos. «Ministrijas aprakstā ir teikts, ka reizi mēnesī ir kāda konsultācija, taču realitātē tā nav. Pirmkārt, konsultācija vajadzīga katrā mācību priekšmetā. Tad vēl vecākiem rodas jautājumi, tāpēc viņi zvana, raksta. Tas viss prasa laiku. Vēl ir jāsagatavo pārbaudes darbi skolēniem, jo tie ir tikai divi darbi semestrī un ir apjomīgāki. Tādēļ arī tie nav tādi paši kā klātienes skolēniem. Turklāt tie ir arī kompleksāki, lai varētu novērtēt bērna dažādās prasmes.»
Žīle arī atzīmē, ka nav adekvāti par mājmācību saņemt tādu pašu naudu kā par klātienes bērniem — grozījumi bija nepieciešami, un finansējumu vajadzēja samazināt —, taču ir neadekvāti tik pēkšņi to samazināt desmitkārtīgi.
Runājot par to, ka nodrošināt mājmācības bērnus ar atbalstu no skolas būtu iespēja arī citām mazajām skolām, Vilgāles skolas direktore saka: «Līdz šim es būtu teikusi, ka citām lauku skolām arī noteikti ir vērts ņemt mājmācības bērnus. Ģimenes brauca ciemos, mēs rīkojām kopīgus pasākumus. Protams, pandēmijas laikā tas viss bija sarežģītāk, bet tādā normālā situācijā mēs šos bērnus aicinājām arī uz ekskursijām. Principā, ja vaicā jebkuram vecākam, tad viņš bija ļoti apmierināts ar to sadarbību, kāda mums bija.»
«Pēc šī finansējuma man nav jēgas nevienam šādu formātu ieteikt. Skolotājam ir vairāk darba, bet finansējuma ziņā nav nekāda atspaida.»
«Nav arī tā, ka finansējums būtu atņemts skolai un piešķirts konkrēti ģimenēm. Ja bērniem pienākas bezmaksas izglītība, tad būtu saprotams, ja finansējums tiktu novirzīts ģimenēm, taču šobrīd tā nauda ir vienkārši noņemta.»
Lēmuma pieņemšanas process — necaurspīdīgs un vienpusējs
Ja jau šādi tiek piegriezts finansējums, tad vismaz būtu jādod laiks tam sagatavoties, taču, kā jau minēts, valdība grozījumus pieņēmusi tikai trīs nedēļas pirms mācību gada sākuma — 10.augustā. Rakstā jau iepriekš parādās direktoru neapmierinātība ar to, ka IZM izpratne par to, cik daudz darba pedagogam jāiegulda bērnos, kurus māca vecāki mājās, ir visai aprobežota — tās nav konsultācijas reizi mēnesī un pārbaudes darbi vien.
Gan privātskolas, gan pašvaldības skolas direktori stāsta, ka IZM ar viņiem nav komunicējusi saistībā ar grozījumiem finansējuma piešķiršanas kārtībā. Vienīgā tikšanās ar toreizējo izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku esot bijusi platformā Zoom kaut kad janvārī, taču arī toreiz saruna bijusi par noteikumiem, kas saistīti ar mājmācības procesa regulējumu, nevis finansējumu. Universum direktors Apsītis stāsta: «Būtība bija pilnīgi citi noteikumi, uz kuriem atsaucas šo grozījumu anotācijā, taču tie noteikumi vēl nemaz nav pieņemti. Proti, finansējuma grozījumos ir atsauce uz noteikumu redakciju, kas nemaz vēl nav apstiprināta. Ministrija steigā, lai 10.augustā varētu pieņemt šos noteikumus, atsaucas uz tādiem, kas vēl ir sagatavošanas procesā. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks juridisks pārkāpums.»
Portāls BNN arī sazinājās ar IZM par grozījumu sagatavošanas procesu. Ministrijā norāda: «Universum bija iesaistīti šo grozījumu sagatavošanas procesā, notika sarunas un tika skaidrota grozījumu būtība.»
Universum direktors teic, ka tā nav tiesa.
«Jaunā ministre Anita Muižniece darbu sāka 3.jūnijā. Jau 18.jūnijā ir notikusi sanāksme, bet tās dienaskārtībā nav jautājuma par mājmācības finansējumu. Ir ticis runāts par tālmācības koeficienta iespējamu izmaiņu, bet šī grozījuma būtība parādās kaut kādā periodā no 18.jūnija līdz 10.augustam neredzamās sarunās, iespējams, starp ierēdņiem. Un 10.augustā šis grozījums ir iekļauts jau dienaskārtībā un pieņemts. Tas ir vēl viens aspekts, kas pierāda, ka nav ievērota procedūra. Nav bijis dialoga ar organizācijām, nav sīkāk apspriesta grozījumu būtība, pat ne ar Ģimeņu skolu apvienību,» stāsta Apsītis.
Kā portālam BNN noskaidroja Ģimeņu skolu apvienībā — IZM tiešām arī ar viņiem nav sazinājusies.
Ko tālāk?
Par turpmākajiem darbības plāniem Universum direktors Apsītis stāsta: «Šobrīd mēs ar katru no ģimenēm individuāli runājam, piedāvājot dažādus variantus. Ir trīs scenāriji: 1) tiem, kas izvēlas mācību formā «izglītība ģimenē», mēs paaugstinām mācību maksu, lai kompensētu finansējuma starpību; 2) piedāvājam tālmācību (1.–9.klasei), kurai ir 0,6 koeficients, kas ir samazinājums, bet nav tik dramatiski; 3) piedāvājam klātieni.»
«Katra ģimene vērtē savas iespējas un nopietni par to domā. Mums kā iestādei šī situācija ir radījusi ļoti daudz neērtību. Ja šāds lēmums no ministrijas puses būtu laicīgs, tas būt pavasarī, vai, vēlākais, maija beigās, jūnijā, tas būtu pilnīgi cits stāsts.»
«Tā kā tas nāk tik negaidīti un tik radikālā formā — bez nekāda pārejas perioda —, tad tas izskatās kā salīdzinoši mērķtiecīgs solis samazināt ģimeņu skaitu, kuras izvēlēsies mājmācību.»
«Tā ir tieša vēršanās pret vecākiem un bērniem. Skola šinī gadījumā ir starpnieks, bet faktiski vēršanā ir pret vecākiem un bērniem. Protams, mēs apsveram to, cik tas ir juridiski korekti — tik pēkšņi pieņemt šādu lēmumu,» stāsta skolas direktors.
«Tagad jau post factum mums nāksies vērsties ar vēstuli un lūgt izlabot šo, manā skatījumā, kļūdu, veikt labojumus regulējumā un iesaistīt mūs šai darba grupā.»
«Mēs ar vecākiem kopā apsveram iespēju vērsties Satversmes tiesā saistībā ar šiem Ministru kabineta grozījumiem,» saka Apsītis.
Viņš gan piebilst, ka tas nav lēts prieks — sagatavot visus dokumentus — un skolai pašlaik tādas naudas nav, taču viņš cer uz starptautiskās mājskolu sabiedrības iesaisti šajā jautājumā. Viņš arī uzsver, ka tiem vecākiem, kuri vēlas būt informēti par tālāko juridisko virzību šai jautājumā, noteikti būtu jāiesaistās gan Latvijas Mājmācību ģimeņu asociācijā, gan Ģimeņu skolu apvienībā. «Šīm vecāku interešu pārstāvju organizācijām jāvaicā, kā var iesaistīties un aktīvi jāpiedalās pašlaik notiekošajā.»
Savukārt Vilgāles skolas direktore Žīle pauž cerību, ka pašvaldība kaut kā atbalstīs Vilgāles pamatskolu. Viņa arī stāsta, ka pašvaldība vietējai Izglītības nodaļai ir uzticējusi rakstīt vēstuli ministrijai. «Tā pašlaik ir tapšanas procesā. Plānojam tur iesaistīt vecāku parakstus, jo viņi arī izsaka vēlmi iesaistīties.»
Lielākie mīnusi šo grozījumu īstenošanā ir to pēkšņums un lielā ietekme uz to vecāku makiem, kuri izvēlējušies citādu izglītības ieguves veidu bērnam. Šāds negaidīts valdības lēmums sagādā lielas neērtības gan privāto, gan pašvaldību iestāžu mācībspēkiem, un tas var veicināt sabiedrības šķelšanos.
25.08.2021. / Autors: Elizabete Mežule, BNN / Foto: Unsplash
