Beidzamā mēneša laikā valsts sabiedriskajā dzīvē (kā jau daždien atvaļinājumu laikā) lielas aktivitātes nav notikušas. Ja neskaita, protams, pagalam neinteresantās un prognozējamās galvaspilsētas mērijas vēlēšanas. Taču, spriežot pēc sabiedrības un arī mediju kopējās reakcijas, Rīgas rātskungu ievēlēšana vairāk interesēja tikai viņus pašus, nevis rīdziniekus. Tāpēc jo īpaši uz kopējā “sabiedriski politiskā klusuma” fona izcēlās skandāls ar reliģisko Kalna Svētību kopienu un tās odiozo vadītāju – priesteri Andreju Mediņu. Un, protams, par viņa visnotaļ, diplomātiski sakot, neviennozīmīgajām “audzināšanas metodēm”.
Mediņa publiski paustais un pašu Bruknas muižas “iemītnieku” – gan esošo, gan bijušo – stāstītais Latvijas sociāli aktīvo iedzīvotāju daļu sašķēlis teju vai nesamierināmās nometnēs, no kurām viena pauž pilnīgu un nedalītu atbalstu Mediņa “metodēm”, kamēr otri, tostarp valsts institūcijas ieskaitot, norāda uz šo metožu diezgan uzkrītošo līdzību ar “pāraudzināšanas nometnēm”. Abas nesamierināmās puses vieno tikai viens: abas redz vainīgos valsts nepietiekamā atbalstā ģimenēm un acu pievēršanu uz t.s. grūti audzināmo pusaudžu problēmām.
Patiesība, visticamāk, atrodas kaut kur pa vidu. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka – no vienas puses raugoties – miesassodi, pārtikas devu samazināšana, piespiedu darbs naktīs un muižas “iemītnieku” pazemošanas stratēģija vairāk līdzinās bēdīgi slavenajam lozungam “Arbeit macht frei” (darbs dara brīvu – vācu val.), kas rotāja visiem zināmās “darba nometnes” vārtus. Tāpat kā pusaudžu dēvēšana par “sīkajiem pirdieniem”, kuriem vienīgi dzelzs disciplīna var kaut ko dzīvē iemācīt. Tā teikt, padarīt par cilvēkiem, ja turpinām citēt Mediņa atbalstītājus. Turklāt, kā zināms, krietna daļa Bruknas muižā mītošo jauno cilvēku tur nudien nav nonākuši pēc paša iniciatīvas, lai paši varētu kaut kā piedalīties audzināšanas metožu izvēlē. Turklāt, nenoliedzami, eļļu ugunī regulāri pielej arī pats priesteris – te salīdzinot sevi ar pašu Jēzu Kristu (tāds īstena kristieša pieticīguma kalngals), te veltot sulīgus epitetus gan valsts iestādēm, gan vecākiem, gan pašiem pāraudzināmajiem… Pats interesantākais, ka “pātagas audzināšanas” metodes aizstāvēt metušies arī tādi, kas sevi publiskajā telpā pozicionējuši par teju vai zvērinātiem “humānistiem”, taču šajā brīdī nezin kāpēc viņiem šķiet pareiza “siksnas audzināšana” – sak, kurš no mums nav bērnībā iepērts un vai tāpēc esam par sliktiem cilvēkiem izauguši…
No otras puses, ir skaidrs arī tas, ka nereti farsā pārvēršas pārspīlētās un brīžiem uzspēlētās cīņas par “bērnu tiesībām”. Saskaņā ar kurām bērni pat tāfeli nedrīkst slaucīt vai, piemēram, piedalīties klases uzkopšanā vai kādos sabiedriskos darbos. Jo vieni (vietējā mēroga huligāni vai “grūti audzināmie”) drīkst visu, bet otri (pedagogi, piemēram) neko. Un tad vecāku lēmums nosūtīt savu atvasi, ar kuru mājās netiek galā, uz šādu pāraudzināšanas iestādi – “darba terapiju” – šķiet beidzamais glābiņš… Nevar nepiekrist arī tam, ka arī bezgaldaudzie liegumi bērniem un pusaudžiem strādāt tādus vai citādus darbus tikai rada sekas nākotnē, kur tiesības pilnībā prevalē pār pienākumiem.
Bet patiesībā priestera Mediņa “kopienas” skandāls nav par to, vai Mediņš ir labs vai slikts, par to, vai viņš ir “dvēseļu glābējs” vai neglābjams tirāns, kam prieku rada citu pazemošana, par to, vai viņam ir taisnība kā nesaprastam pravietim paša mājās, vai arī šis, viņaprāt, “svētīgais darbs” ir sodāms un slēdzams ciet. Stāsts un skandāls ir par to, kā pareizi un cieņpilni nodrošināt darbu ar “grūtajiem” bērniem un pusaudžiem. Un viņu vecākiem. Katrā ziņā barbariskas metodes diezin vai ir pareizais ceļš. Tāpat kā šī “kontingenta” (atkal – citējot Mediņa aizstāvju teorijas) stigmatizēšana, jau “a priori” norakstot šos cilvēkus kā neglābjamu ļaunumu.
Bruknas muižas “mācības” ir skarbas. Un atklāj neizdarīto un nesaprasto, parāda mūsu kā sabiedrības kopējo neieinteresētību, nodrošinot iespējas visiem, neatraidot tos, kuri šajā sabiedrībā jūtas citādi, iespējams, pat slikti. Un lai cik banāli tas neizklausītos: soda terapija, tāpat kā skarbās un brīžiem pat sadistiskās disciplīnas metodes ilgtermiņā rezultātu nedos. Drīzāk otrādi. Jo ar ko tad mēs būsim labāka sabiedrība, ja akceptēsim šādu audzināšanu – arī dažu diktatorisku režīmu ieviestās “darba nometnes” taču būvētas uz “labiem nodomiem”.
17.09.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
