Ārkārtējais laiks atkal ir klāt. Kafijošana ar čomiem, pusdienas “darba kolektīvā” tuvējā bistro vai, piemēram, svecīšu iedegšana Lāčplēša dienas vakarā pie Daugavas, Ventas vai Gaujas jāaizstāj ar “atzīmēšanu mājsaimniecībā”… Bet sejas maskas kļuvušas par ikdienu jau kādu laiku. Tikmēr viena nozare aiz otras ziņo par tikpat ārkārtējiem apstākļiem. Ja “kovida pavasari” vēl izdevies kaut kā nebūt pārdzīvot ar salīdzinoši maziem zaudējumiem, tad otrs šāds laika posms var izrādīties pagalam nelāgs. Bet Covid-19 skaitļi tikmēr turpina augt, un nekas neliecina, ka situācija tuvākajā laikā uzlabosies.
It kā ar to vēl nebūtu gana. Gan veselības, gan labklājības, gan uzņēmējdarbības, gan kultūras un izglītības nozares “spēlētāji” – nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi un iestādes – arvien skaļāk norāda uz nekonsekvenci un neloģismu vienā vai otrā lēmumā no galvaspilsētas varas gaiteņiem. Gan prasot ministru demisiju, gan apelējot pie konkrētās nozares situācijas un prasot atbalstu, kurš gan atkal tiek solīts teju nebijušā apmērā, bet tomēr īsti nemaz nepalīdz… Jo acīmredzot nav īsti skaidrs, kā un ko var izdarīt, lai situāciju vērstu par labu.
Tiesa gan, ja pavasarī droši varēja runāt par “situācijas unikalitāti”, kurā mēs visi mācāmies, kurā mēs nekad neesam bijuši un kurā mums visiem kopā jāmeklē risinājumi un jālabo pieļautās kļūdas, tā teikt, spēles gaitā, tad tagad viss ir citādi. Salīdzinoši mierīgā vasara un “normalizācija” visās jomās, izrādās, iemidzinājusi ne tikai sabiedrību (kopā ar “ierindas cilvēku” tā saukto “briesmu apziņu” piedevām), bet arī ierēdniecību un dažādu nozaru vadību. Ir skaidrs, ka ārkārtas plānam, kā menedžēt mediķu daudzkārt piesaukto “otro vilni”, bija jābūt gatavam. Tāpat kā daudz racionālākam, pretimnākošākam un loģiskākam atbalsta mehānismam uzņēmumiem un darba ņēmējiem. Tāpat kā bija jābūt sīki un smalki analizētai to valstu, kuras pavasarī Covid-19 skāra daudz smagāk, pieredzei. Tomēr vasaras atvaļinājumu laiks laikam ir attiecies ne tikai uz parasto darbarūķi vien.
Kroņa vīrusa ēnā palikušas vēl arī citas problēmas, kas citkārt būtu izraisījušas milzum lielu viļņošanos – haotiskās nodokļu izmaiņas, kuras tiek bīdītas un, visticamāk, arī tiks izbīdītas dažādās jomās. Sākot no daudzkārt apspriestajām radošajā jomā svarīgajām autoratlīdzību nodokļu izmaiņām, beidzot ar pašvaldību ienākumu samazināšanos un mikrouzņēmumu un pašnodarbināto problēmām. Covid-19 vīruss visā savā krāšņumā ir gluži vai atkailinājis teiksmaino karali, kurš pats neredz, ka ir pliks. Un patiesībā vēl un vēlreiz parādījis, ka valstī kaut kas nav kārtībā, moderni izsakoties, gluži sistēmiski. Neatkarīgi no tā, kurš sēž vai stāv pie konkrētas ministrijas, pašvaldības vai iestādes kuģa stūres, tas tik un tā turpina pats savu iepriekš uzņemto lēnīgo kursu, kas šajā gadījumā nozīmē vien kosmētiskas izmaiņas bez iedziļināšanās problēmas būtībā. Pat šajā ārkārtas situācijā.
Krīzes laikā mēdz parādīties visas iespējamās sabiedrības kaites īpaši hipertrofētā veidā. Problēmas, kas ierasti risinātas mierīgi un bez domstarpībām, kļūst gluži vai sprādzienbīstamas, bet sociālie tīkli pārvērtušies par kaujas lauku, kur otras puses argumentu uzklausīšana tiek reducēta līdz “kā var būt tāds idiots?” līmenim. Un “augšējie ešeloni” šeit ir tikai visas sabiedrības situācijas spogulis. Neprasme un bieži vien arī nevēlēšanās atkāpties no savas vienīgās taisnības, kas “jāizbīda” par jebkuru cenu un ar jebkuriem līdzekļiem nav tikai politikas un valsts vai pašvaldību problēma vien. Vēsture pierādījusi, ka varoņi un “nācijas glābēji” šādos mirkļos uz krīzes brīdi mēdz pazust no publiskās skatuves, atstājot gan savus sekotājus, gan nīdējus savā vaļā – lai izvicojas ielās, sociālajos tīklos vai “domubiedru grupās”. Galu galā – šiem ļaudīm ir visas iespējas paslēpties muižās, pilīs vai vasarnīcās, lai pārlaistu negaisu. Un tad jau nāks laiks, kad varēs baltā zirgā iejāt sagrautajā pilsētā, lai atkal postos “atjaunotnei”… Savukārt ja tādas iespējas nav, tad, protams, mediju starmešu ugunis visai tieši izgaismo nespēju tikt galā ar problēmu. Risinājums vienkāršs – parādīt ar pirkstu uz otru: lūk, tas otrs vainīgs… Diemžēl vēl neesam tikuši pāri šim līmenim. Ne valsts, ne politikas, ne sabiedrības līmenī. Un pašreizējais “dumpis uz kuģa” visos līmeņos to uzskatāmi parādījis.
19.11.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
