Landmanis: Pašvaldībā jādominē saimnieciskām, ne politiskām interesēm

0
1603

Vai industrializācija spēs pietiekamā mērā aizstāt Ventspils ostas darbību, ja kravu apjomi turpinās kristies? Kas tādā gadījumā notiks ar darba vietām, un vai pašvaldībai maz ir iespēja ostā notiekošos procesus ietekmēt? Ko vispār nozīmē industrializācija ostas pilsētai, kuras galvenais resurss kopš pašas tās dibināšanas pirms vairāk kā 750 gadiem, allaž bijis  izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums un neaizsalstošā osta. Par šiem un citiem jautājumiem Ventspilnieks.lv iztaujā Ivaru Landmani.

Uz lūgumu nedaudz pastāstīt par sevi, Ivars zēniski pasmaida un teic: mani sauc Ivars Landmanis, esmu precējies, man ir divi dēli un suns. Tad jau nopietni bilst, ka šobrīd viņš vienā no lielākajiem Latvijas naftas termināļiem AS Ventbunkers vada ekonomikas un budžeta daļu un ir valdes loceklis Biedrībā Baltijas asociācija  – transports un loģistika, kurā apvienojušies vieni no lielākajiem tranzīta uzņēmumiem, kuri strādā Ventspils ostā.

Publiski izskanējis, ka pēdējos gados Ventspils brīvostas industriālajās teritorijās radīti divdesmit jauni uzņēmumi ar 1400 jaunām darbavietām. Tā ir?

Jā, tā tiek rakstīts presē. Vai tik tiešām tā ir, komentēt nevaru. Tomēr jāsaka, ka katru reizi, atverot jaunu ražotni, tiek runāts par 200 – 300 darba vietām, bet realitātē to izrādās ievērojami mazāk. Ir bijuši pat tādi projekti, kā piemēram, masīvkoka šūnmateriāla ražošanas uzņēmums SIA Dendrolight Latvija. Tas tika svinīgi atklāts 2010.gadā un jau īsi pēc atvēršanas bija nolemts neveiksmei, un solītās darba vietas nebija ne tuvu tam. 2014.gadā tas tika pasludināts par maksātnespējīgu un 2016.gadā likvidēts, atstājot parādu arī Ventspils brīvostas budžetā, kas savukārt vēlāk tika norakstīts. Šobrīd tā vietā ir atvērta konditorejas fabrika Pobeda Confectionery. Atklājot ražotni, tika solīts, ka uzņēmumā būs vietas aptuveni 75 darbiniekiem, taču pēc publiski izskanējušās informācijas šobrīd rūpnīcā strādā aptuveni 21 darbinieks un četri inženierdarbinieki.

Iedomāsimies sliktāko iespējamo scenāriju – kravu plūsma turpina samazināties, ostā strādājošie uzņēmumi ir spiesti sašaurināt savu darbību  un atlaist daļu darbinieku. Vai industrializācija spēs pietiekamā mērā  aizstāt tās darba vietas, kuras šobrīd ir Ventspils ostā?

Domāju, ka nē. Ir jākoncentrējas uz abu nozaru attīstību. Lai novērtētu katras nozares atdevi, nevaram runāt tikai par nodarbinātību. Ja paskatāmies, cik lielu daļu Ventspils brīvostas budžeta ieņēmumus nodrošina ostā strādājošie uzņēmumi un cik ostas industriālajā zonā esošie ražošanas uzņēmumi, tad starpība ir milzīga. Tranzīta uzņēmumi ienes 90% no ieņēmumiem, industriālā zona – 10%.

Vai krīzes situācijā ostas uzņēmumu strādniekiem būs iespēja industriālās zonas uzņēmumos atrast darbu?

Vairumā gadījumu nedomāju viss. Pirmkārt ražošanas uzņēmumiem nav tik daudz brīvu darba vietu un otrkārt industriālās zonas uzņēmumos vajadzīgi cita profila darbinieki. Ostā strādā tādi profesijas pārstāvji, kā piemēram, dokeri, kuru darbs saistīts ar kravu pārkraušanas procesu, ostas mehānismiem un tehniku.  Neesmu pārliecināts, ka viņi visi spēs un viņiem būs iespēja pārkvalificēties darbam ražošanas uzņēmumos. Turklāt, kā jau minēju, ražošana nespēj atsvērt nodarbinātību tranzītā. Šobrīd Ventspils tehnikumā un Ventspils augstskolā ir ieviestas mācību programmas, pēc kuru pabeigšanas atsevišķiem absolventiem varētu tikt nodrošināts darbs jaunuzceltajos rūpniecības uzņēmumos. Tā kā tās nav pārkvalifikācijas programmas, nedomāju, ka industriālā zona vajadzības gadījumā spēs nodrošināt ar darbu esošos ostas strādniekus.

Veidojas zināms paradokss – dzirdēts, ka vairāki Ventspils uzņēmumi sūrojas par iespēju atrast darbiniekus, bet tikmēr netrūkst cilvēku, kuri aizbrauc no Ventspils darba trūkuma dēļ. Nesen rakstījām par ģimeni, kurā dēls un meita – abi ar ekonomista izglītību, nespēja atrast darbu dzimtajā pilsētā un bija spiesti pārcelties uz Ziemeļīriju…

Padomājiet, cik daudzās darba vietās Ventspilī ir nepieciešami ekonomisti? Lielajos uzņēmumos, kā, piemēram, AS Ventbunkers strādā vairāki ekonomisti. Cilvēki ir iestrādājušies, un darbinieku maiņa šajos uzņēmumos ir ļoti maza. Savukārt mazākos uzņēmumos ekonomista darbs bieži vien tiek apvienots ar vēl citu pienākumu veikšanu. Tas attiecas ne tikai uz ekonomistiem. Ja pilsētā netiek nodrošināti veselīgi konkurences apstākļi, uzņēmējdarbības attīstība ir ierobežota, neveidojas daudz un nopietnu uzņēmumu, tad šādas profesijas nav pietiekami pieprasītas.

Arī jums pašam ir pieredze dažādās uzņēmējdarbības jomās. Cik zināms, savulaik esat strādājis arī tādā ventspilniekiem labi zināmā ražotnē kā Latvijas – Kanādas apavu fabrika VentTopaz.

Tas gan bija sen – 2002.gadā. Tolaik jau strādāju AS Ventbunkers, un tā kā šis uzņēmums līdz ar Ventspils pilsētas domi un vēl citiem uzņēmumiem, bija viens no AS VentTopaz akcionāriem, tad mani un vēl vienu kolēģi, tādus jaunus censoņus, ievēlēja šī uzņēmuma valdē. Lai arī tā man bija smaga pieredze, profesionāli tomēr ļoti izaugu. Neilgi pēc ievēlēšanas valdē, saņēmu zvanu no uzņēmuma vadības, ka fabrika ir teju vai uz bankrota sliekšņa, un mums nācās krietni vien pasvīst, lai ražotni noturētu. Toreiz strādājām krīzes situācijā, domājām dažādus tālākās attīstības scenārijus, pat izveidojām jaunu uzņēmumu – Ventshoes. Nebija viegli, pārdzīvojām brīžus, ka algu saņēmām apavos. Toreiz visus radiniekus nodrošināju ar kurpēm un zābakiem! (smejas)

Kāpēc šī fabrika tomēr bankrotēja?

Manuprāt, vaina bija rūpnīcas izveides un iekārtu iegādes procesā. Iekārtās tika investēti neadekvāti lieli līdzekļi un šāda veida apgrūtinājums ražošanai radīja grūtības finanšu plūsmai. Līdz ar to finansiālā situācija kļuva arvien sarežģītāka, un iznākums bija likumsakarīgs.

Tātad tas bija viens no industrializācijas projektiem, kuram diemžēl nebija lemts ilgs mūžs?

Ja nemaldos, tas bija pirmais vai viens no pirmajiem šāda veida projektiem. Lai neatkārtotos tāda veida projekti kā Dendrolight Latvija, VentTopaz un citi, ir svarīgi biznesa plānošanu balstīt uz ilgtermiņa attīstību un vispārpieņemtajiem uzņēmējdarbības principiem.  

Bet pirmos kucēnus, kā zināms, jāslīcina…

Negribējās mums viņu slīcināt. Gājām uz domi, kopā ar akcionāriem sēdāmies pie apaļā galda, ilgi diskutējām un prezentējām dažādus scenārijus, bet tika izlemts, ka šo uzņēmumu “pacelt” vairs nevar.

2009.gada līdz 2013.gadam bijāt Ventspils pilsētas domes deputāts, turklāt vēl no opozīcijas puses. Kā bija strādāt opozīcijā?

Teorētiski visiem pilsētas domē ievēlētajiem deputātiem būtu koleģiāli jāstrādā pilsētas attīstības labā, nedaloties pozīcijā un opozīcijā. Pašvaldības funkcijās ietilpst saimniecisku jautājumu risināšana, nevis politikas taisīšana. Pēc ievēlēšanas pārliecinājos, ka tā nav. Mūs uzaicināja uz pilsētā valdošās partijas biroju, lai pārrunātu, kā strādāsim tālāk. Bijām sagatavojuši savu redzējumu, kādās komisijās varētu  strādāt mūsu piedāvāti cilvēki, kādu ieguldījumu veikt Ventspils un ventspilnieku labā. Tomēr Aivaru Lembergu interesēja viens jautājums – vai balsosim par viņu kā pilsētas mēra amata kandidātu? Ja nē, par darbu komisijās varam nedomāt, un varam pat nenākt uz domes sēdēm – darbs tiks bloķēts.

Un jūs? Nobalsojāt?

Mēs nevarējām atbalstīt izvirzīto kandidatūru. Kādās komisijās gan tikām – piemēram, es darbojos pilsētas Attīstības jautājumu komisijā, Vides aizsardzības komisijā un Finanšu komitejā. Taču būtībā nonācām dziļā opozīcijā…

Ja reiz varējāt strādāt domes komisijās, tad taču tik traki nebija?

Spriediet paši. Ventspils pilsētas dome apmēram 200 h lielām mežu zemēm nolēma mainīt teritorijas plānojumu uz rūpniecisko – teritorijās Ostas Mežs 1.  Biju pret. Kopā ar kolēģiem no opozīcijas deputātiem vērsāmies gan Ministru kabinetā ar lūgumu nepieļaut tik būtisku mežu zemju transformāciju, gan savācām un iesniedzām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vairāk nekā 1 300 iedzīvotāju parakstus ar lūgumu zonējumu šīm zemēm nemainīt. Savā ziņā mēģinājām stimulēt demokrātiju un stāstīt iedzīvotājiem par tām lietām, ko pozīcija noklusē. Protams, mums bija liegti visi tie mediji, kuri bija pieejami pašvaldībai un tās amatpersonām. Tādēļ izdevām savu avīzīti, gājām pa mājām, skaidrojām cilvēkiem, ko nozīmēs zonējuma maiņa, vācām parakstus. Neraugoties uz protestiem, plānojuma izmaiņas tika pieņemtas. Tā kā es notiekošajam pievērsu pastiprinātu uzmanību, no Domes Attīstības komisijas mani bez kādiem paskaidrojumiem izslēdza.

Uzskatu, ka pašvaldībā nevajadzētu dominēt politiskām interesēm, bet gan saimnieciskām.

Jādomā, ka pozīcijas un opozīcijas attiecības savā ziņā ir līdzīgas visās Latvijas pilsētās. Tomēr Ventspils, tāpat kā Rīga un Liepāja, atrodas īpašā situācijā – jo šīm pilsētām ir ostas.  Un šajās pilsētās, jo īpaši Ventspilī, gan opozīcijai, gan pozīcijai vajadzētu labi saprast – ja nopietni cieš ostās strādājošo uzņēmumu darbība, cieš visa pilsēta.

Lielā mērā tā ir taisnība. Ventspils jau vēsturiski būvēta kā ostas pilsēta. Savā laikā tā bija viena no lielākajām Krievijas energoresursu pārkraušanas ostām Baltijas jūrā, tika uzcelti lieli naftas termināli un sauskravas termināli. Lieli termināli arī šodien ir Ventspils ostas specifika. Jebkuras izmaiņas kravu plūsmā nozīmē arī izmaiņas Ventspils pašvaldības budžetā un līdz ar ko arī cilvēku labklājības līmenī. Pērn tika pārkrauti 18,8 miljonu tonnu un tas ir jauns antirekords pēc neatkarības atgūšanas. Neatkarības sākuma gados zemākais rādītājs bija 22 miljoni tonnu, kam sekoja kāpums līdz pat 38 miljoni tonnām! Pakāpenisks kravu apgrozījuma kritums ar nelieliem cēlumiem ir vērojams jau no 2001. gada, bet no 2012. gada tas ir dramatisks. Katra nepārkrautā tonna ostā Ventspils brīvostas budžeta ieņēmumus samazina aptuveni par 70 eirocentiem, līdz ar to pēdējo četru gadu laikā ienākumus Ventspils brīvosta no ostas maksām vien nav guvusi aptuveni astoņu miljonu eiro apmērā.

Kas ir tie instrumenti, ar kuru palīdzību pašvaldība var ietekmēt ostā strādājošo uzņēmumu darbību uz vienu vai otru pusi?

Ir vairāki instrumenti. Minēšu dažus.

Pirmkārt, sadarboties ar uzņēmumiem un novērst jebkurus administratīvos šķēršļus to attīstībai.

Otrkārt, vairāk iesaistīties un pārstāvēt Ventspils ostas intereses kopējā Latvijas ostu konkurētspējas jautājumā. Kā zināms, biznesā vislielākā nozīme ir cenai, bet lai pa dzelzceļu atvestu kravu no robežas līdz Ventspils ostai, klientam tas izmaksā par 2-3 eiro tonnā dārgāk kā līdz Rīgai. Liela daļa šajā sadārdzinājumā ir maksa par valstij piederošās dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un tas ir nepareizi. Valsts ir noteikusi, ka ostām ir jākonkurē savā starpā, bet tajā pašā laikā ar savu infrastruktūru nerada vienādus konkurences apstākļus. Šī cenu atšķirība rada vairākus negatīvus aspektus Ventspils uzņēmumiem. Piemēram, grūtības klientu piesaistē, jo klienti izvēlas lētāko, līdz ar to minimāla peļņa uzņēmumiem, kas savukārt rada grūtības veidot ieguldījumus uzņēmuma attīstībā, modernizācijā u.t.t.

Cik un par ko uzņēmumi maksā? 70 eiro centi par tonnu ostas maksās, un vēl?

Ir ostas maksas, zemes, telpu, piestātņu nomas maksas, ar darba ņēmējiem saistītie nodokļi, nekustamā īpašuma nodoklis u.c. maksājumi. Esmu saskāries arī ar gadījumiem, kad uzņēmumiem ir nācies noslēgt līgumus, kas viņu darbību apgrūtina un rada vēl papildus izmaksas. Turklāt atzīstiet, nav normāli, ka tiek izdoti Ventspils saistošie noteikumi, kas pašvaldībai dod tiesības iekasēt nekustamā īpašuma nodokli no uzņēmumiem lielākā apjomā tad, kad tiem klājas sliktāk, bet tajā pašā laikā bez saimnieciska pamatojuma tiek atlaisti un norakstīti nomas maksājumi jaunuzceltajos rūpniecības objektos. Piekrītu, ka rūpniecība ir jāattīsta, bet to nevar darīt, aizmirstot par ostu un tās uzņēmumiem, kuros tiek nodarbināti vismaz 20 procenti pilsētas darbaspēka, un pateicoties kuriem netieši tiek nodarbināti vēl apmēram 10 tūkstoši ventspilnieku! Rūpniecības uzņēmumi Ventspils brīvostas pārvaldē, neskaitot Eiropas savienības fondu līdzekļus, ienes 10% no visiem ieņēmumiem, pārējos 90% ienes ar ostu darbību saistītie uzņēmumi. Savukārt 10% no Brīvostas ieņēmumiem tiek ieskaitīti pilsētas budžetā. Matemātika ir ļoti vienkārša.

Jūs pats nākat no Talsiem. Vai izjūtat sevi kā ventspilnieku?

Uz Ventspili no Talsiem pārnācu 2001. gadā. Taču raugoties no dzimtas sakņu viedokļa – mans tēvs nāk no Dundagas, bet māte ir ventspilniece. Uzskatu, ka kādreiz biju izbraucis, bet pirms 16 gadiem atgriezos mātes bērnības pilsētā… Jā, es esmu ventspilnieks.

Autors: Ventspilnieks.lv