Ir labi, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits demonstrē pilsonisko aktivitāti un piedalās “sociālā eksperimentā” garo rindu apkarošanā Stradiņa slimnīcas traumatoloģijas nodaļā. Taču, kamēr Linkaits inspicē Veselības ministrijas lauciņu, viņa paša Satiksmes ministrijā tapušais likumprojekts “Grozījumi likumā par ostām”, draud novest pie situācijas, kad ostās strādājošie privātie uzņēmumi gūs tādas traumas, kas vairs nebūs savienojamas ar tranzīta biznesa izdzīvošanu.
Katram, kurš kaut nedaudz iedziļinājies biznesa likumsakarībās, ir skaidrs, ka vienā un tanī pašā salīdzinoši šaurajā segmentā strādājošs un ar varas svirām apveltīts valsts uzņēmums vienmēr izkonkurēs privāto. Arī tad, ja sākotnējie nolūki šāda valsts uzņēmuma dibināšanai bijuši kristāltīri. Pieredze rāda, ka pilnīgi pietiek arī ar valsts akciju sabiedrības meitasuzņēmumu, kura intereses saduras ar privāto sektoru, lai sāktos nozarē strādājošo privāto uzņēmēju diskriminācija. Kā piemēru var minēt VAS “Latvijas Dzelzceļš” (LDz) meitas uzņēmumu “LDz Cargo”, kura un LDz rīcībā ir tāda ietekmes svira kā cenu instrumentārijs un kurš monopolizējis visus pierobežas posmus līdz kravu nodošanas stacijām. Šīs absurdās situācijas dēļ dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus brīvai konkurencei joprojām nav atvērts, bet Konkurences padomē ierosināta pārkāpuma lieta pret LDz un “LDz Cargo” par iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Konkurences ierobežošanu Latvijas kravu pārvadājumos pārbauda arī Eiropas Komisija. Šķiet, ar to vajadzētu pietikt, lai atkal nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem, taču pāris likumprojektā iekļautie punkti liecina pretējo.
Likumprojekts par Ostu likuma grozījumiem paredz, ka jaunās Ventspils un Rīgas ostas kapitālsabiedrības nodarbosies ar komerciju. Respektīvi, veiks tās pašas funkcijas, ko pašlaik piedāvā privātie uzņēmēji. Tikai ļoti naivs cilvēks var domāt, ka jaundibināto kapitālsabiedrību biznesa intereses nesadursies ar privātajām, bet tas nozīmē, ka agri vai vēlu nonāksim pie līdzīgas situācijas kā ar “LDz Cargo” pakalpojumiem dzelzceļa jomā. Nedomāju, ka savulaik, dibinot šo uzņēmumu, tā laika “Latvijas Dzelzceļa” vadība starp uzņēmuma uzdevumiem ierakstīja pārvadājumu tirgus kropļošanu. Taču, ja reiz biznesa interešu vārdā ir iespējams konkurentu “pogu izgriešanai” izmantot tādus līdzekļus, kādu privāto uzņēmēju rīcībā nav un nevar būt, tad kādēļ to nedarīt? Šis kroplais modelis novedis pie smagām sekām, kuru rezultātā vērojama nozarē strādājošo skaita samazināšanās, bet nepārdomātā tarifu politika aizbaidījusi daudzus klientus. Manuprāt, šīs negatīvās pieredzes dēļ ļoti uzmanīgi ir jāvērtē tie likumprojekta punkti, kuri draud ar līdzīga scenārija atkārtošanos.
Tiesa, LDz apetīte nav mazinājusies. Šī valsts kompānija plāno klientiem turpmāk piedāvāt arī jūras un autokravu ekspedīcijas, kā arī termināļu un noliktavu pakalpojumus. Uz Konkurences padomes iebildumiem, ka šāda iesaistīšanās uzņēmējdarbībā varētu būt pretrunā Valsts pārvaldes iekārtas likuma mērķim – ierobežot nepamatotu valsts un pašvaldības līdzdalību kapitālsabiedrībās, kas ierobežo citu šajā tirgū esošo komersantu darbību – LDz un arī to pārraugošā Satiksmes ministrija pagaidām piever acis. Privāto uzņēmēju ierobežošana nav tas labākais signāls, kādu varam raidīt saviem sadarbības partneriem un arī Eiropas Komisijai.
Nekādā gadījumā nav pieļaujama situācija, kad Covid-19 pandēmijas dēļ jau tā smagi skartais nozares darba tirgus būs spiests piedzīvot atkal jaunus satricinājumus. Atļaušos atgādināt, ka katrs privātais uzņēmums nodarbina pietiekami daudzus cilvēkus, un, ja negodīgas konkurences dēļ tam nāksies savu darbību sašaurināt vai vispār aiziet no tirgus, darbu zaudēs liels skaits strādājošo. Vai šie riski ir izsvērti? Domāju, ka nē.
Tāpat nav dzirdēts, ka minētie Ostu likuma grozījumu punkti būtu pārrunāti ar nozari un ar ostās strādājošajiem uzņēmumiem, vai arī izskatīta iespēja arī Rīgas un Ventspils ostu pārvalžu valdēs, līdzīgi kā tas ir Liepājas ostā, līdztekus ministriju un pašvaldību pārstāvjiem iecelt uzņēmēju – ostu lietotāju pārstāvi. Tas uzņēmējiem dotu iespēju ne vien līdzdarboties ostu attīstībā, bet arī ļautu iestāties par savu un tātad arī par uzņēmumos strādājošo darbinieku interešu aizsardzību.
Savulaik, izsakot neuzticību bijušajai LDz valdei, satiksmes ministrs Tālis Linkaits kā vienu no šī soļa iemesliem minēja arī Konkurences padomes sākto lietu par konkurences kropļošanu kravu pārvadājumu jomā. Tagad vēsture ar konkurences kropļošanu draud atkārtoties. Uzspiežot ostu pārvaldēm pašām nodarboties ar komercdarbību, pastāv milzīgs risks sekmēt tranzīta koridora sadārdzināšanos, tādējādi ievērojami pasliktinot jau tā ne pārāk labo konkurētspēju.
Ja ostu kapitālsabiedrību valdēm visiem iespējamiem līdzekļiem būs jānodrošina jaunizveidoto komersantu peļņu, tad kādēļ gan izgudrot divriteni no jauna, ja “LDz Cargo” šo taciņu jau ir iestaigājis? Kas var būt vienkāršāks par dažādu ostas maksu celšanu, nevienlīdzīgas konkurences radīšanu ostas pakalpojumu jomā vai pakalpojumu cenu mākslīgu paaugstināšanu? Nav nekādas garantijas, ka šādos apstākļos kravu apgrozījums ostās palielināsies, drīzāk būs vērojams pretējais process, tāpat kā investoru intereses samazināšanās.
Likumprojektā iestrādāta vēl kāda “pērle”- proti, ostu kapaitālsabiedrībām noteikts nodarboties arī ar velkoņu pakalpojumiem. Ņemot vērā, ka ar šo pakalpojumu brīvā tirgus apstākļos nekādu problēmu nav un to ļoti labi veic privātais sektors, tad šāda punkta iekļaušanu grūti vērtēt citādāk, kā privāto komersantu apzinātu izspiešanu no minētā tirgus segmenta. Taču tas ir pretrunā gan Eiropas Parlamenta un Padomes regulai Nr. 2017/352, ar kuru noteikts sekmēt vairāku ostas pakalpojumu sniedzēju darbību ostā un atvieglot piekļuvi ostas pakalpojumu tirgum, gan arī Konkurences un Valsts pārvaldes iekārtas likumiem.
Kā jau minēju, izspiežot privātos uzņēmējus no tirgus, darbu zaudēs arī tajos strādājošie cilvēki. Vai tas ir tas, ko mums solīja Krišjāņa Kariņa valdība?
Nobeigumā gribētu minēt fantastikas žanra rakstnieka Kliforda Saimaka stāstu “Putekļu zebra”, kurš labi ilustrē, kas notiek, ja peļņas gūšanas nolūkos netiek izvērtēti visi riski. Sižets īsumā šāds: divi komersanti aizrautīgi tirgo savas pilsētas iedzīvotājiem kādu ārpuszemes izcelsmes ierīci, kura no mājas savāc visus gružus un putekļus. Vīriem nav ne mazākās nojausmas, kur putekļi paliek pēc izzušanas, un tas viņus īpaši nesatrauc. Bizness iet no rokas, nauda birst kā pa reni, līdz kādudien gruži sāk gāzties mājās atpakaļ. Pilsētiņa ir mēslos līdz ausīm, bet cerētā lielā biznesa vietā – vieni vienīgi zaudējumi. Morāle viena – ja skrupulozi nav izpētīti visi aspekti, izanalizētas visas iespējamās sekas, ieguvuma var arī nebūt, bet mirkļa izdevīgums var maksāt ļoti augstu cenu.
12.08.2020. / Autors: Linards Gulbis, Ventspils ostā strādājošo uzņēmumu arodbiedrību Konsultatīvās padomes vadītājs / Foto:Ventspilnieks.lv arhīvs
