Viedoklis: Ventspils labklājības “vidējā temperatūra” kā krāsains ziepju burbulis

1173

Savulaik bija tāds joks – atbrauc uz slimnīcu neko nesaprotoši pārbaudītāji un jautā: sakiet, kāda ir jūsu slimnieku temperatūra? Nu, tā – atbild ārsts, – ir mums daži, kuriem ir 42, tad vēl daži morgā uz autopsijas galda, kuriem ir 24, bet tā vidēji ņemot, mūsu pacientu temperatūra ir 36,6 grādi…

Vecā anekdote nāk prātā, ja runājam par t.s. vidējo algu valstī, tās reģionos un pilsētās. Valstī šis rādītājs šī gada vidū jau sasniedzis 942 eiro, bet mūsu pilsētas statistiskie rādītāji, kas pieejami par 2016. gadu, liecina, ka vidējais statistiskais ventspilnieks pērn saņēmis 791 eiro. Tā kā pēdējā gada laikā algas vidējais rādītājs ir būtiski pieaudzis, varam pieņemt, ka arī šis – beidzamais pieejamais skaitlis mūsmājās – ir kāpis līdz vispārējai tendencei. Varētu teikt, ka principā sausie skaitļi liecina – viss ir kārtībā, vidēji mēs dzīvojam pat ļoti labi.

Taču tieši Ventspils, šķiet, varētu būt viens no uzskatāmākajiem piemēriem, ka labklājības “vidējā temperatūra” ir tik vien kā krāsains ziepju burbulis vispārējās augšupejas svinībās. Padomāsim racionāli. Piemēram, kādas piejūras pilsētas mērs dažādās “algās” saņēmis pusmiljonu eiro, kas mēnesī veido aptuveni 41 tūkstoti eiro. 100 šī reģiona iedzīvotāju mēnesī nopelna 410 eiro. Kopā nosacītā 101 iedzīvotāja vidējā alga būtu ne vairāk, ne mazāk kā 811,88 eiro. Tātad – būtībā tā pati “vidējā izpeļņa” vien sanāktu. Šis nelielais piemērs liecina, ka pat viena cilvēka milzīgā alga var dubultot vairāk nekā simts cilvēku “vidējo finanšu temperatūru”. Līdzīga situācija ir arī pilsētas un valsts mērogā – desmit šādi pelnoši (par pelnīšanas veidiem un metodēm te, protams, nerunājam) subjekti “uzpūš” vidējo algu līdz līmenim, kas var sacensties ar dažas labas vecās Eiropas valsts labklājību.

Tāpēc, pirms priecāties par mūsu makroekonomikas sasniegumiem un likt kārtējo “veiksmes stāsta” ķeksīti kādā Eiropas statistikas atskaitē, varbūt palasīsim, piemēram, sludinājumus un darba piedāvājumus, kur vairums piedāvājumu (kā to raksta arī mūsu lasītāja Veronika Kaminska) svārstās starp “nepilna darba laika samaksu” (lasi starp rindām – atalgojums zem minimālā) un “minimālā darba alga garantēta”. Kā liecina statistika, tad 37 procenti strādājošo saņem darba samaksu, kas nesasniedz 500 eiro (pirms nodokļu nomaksas jeb “bruto algu”), vēl trešdaļa – saņem samaksu līdz 1000 eiro. Tātad – tie, kas nodrošina “vidējās algas temperatūras” apakšējo galu jeb, citiem vārdiem sakot, atrodas zem vidējās algas līmeņa, ir 70 procenti mūsu strādājošo. Kamēr tie, kuru izpeļņa faktiski dubulto reģistrēto “statistiski vidējo darba samaksu” ir vien daži. Piemēram, cilvēki, kas saņem virs 6000 eiro mēnesī ir 0,3 procenti jeb 2927 strādājošie visā valstī kopā.

Ko tur teikt – vidēji statistiski mēs dzīvojam Eiropā, bet katrs atsevišķi… Jā, katrs atsevišķi, protams, dzīvo tā, kā katram atsevišķi sanāk. Minētie 0,3 procenti noteikti var būt lepni un gandarīti par savu dzīves līmeni, kamēr tiem 70 procentiem laikam būs tuvāk līdz anekdotē (lasīt raksta sākumā) minētajai miroņa temperatūrai nekā līdz statistiski vidējam rādītājam. Ak, jā – šeit vispār ir runa tikai par “ekonomiski aktīvo vecumu”, bet nekur netiek uzskaitīta statistika par pensionāriem un bērniem. Un te aina, droši vien, pavērtos vēl bēdīgāka. Jo bērnus taču arī jāuztur, par tiem jāmaksā un ēst jādod visai ģimenei. Bet cilvēku skaits, kas paliek zem vidējās algas līmeņa noteikti pieaug. Ģeometriskā progresijā, tā teikt…

Visādi citādi mēs dzīvojam plaukstošā valstī. Un kā gan citādi, ja viens piejūras pilsētiņas mērs ar savu algu var faktiski dubultot vēl simts cilvēku “vidējo izpeļņu”. Ar to taču ir jālepojas… Vai ne?

Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA