“Kritiskā masa, kas aizbaidīja vēlētājus no ZZS, sakrājās pa pilītei, un ar Lembergu nebūtu gludi. Lembergs – apsūdzēts, bez cerībām dabūt pielaidi noslēpumam – negāja par premjeru, kad postenis krita ZZS rokās, – un diez vai pats gribēja. Kad varu paņēma Kučinskis, bija skaidrs, ka Lembergs nevar atgriezties un ZZS jāiztiek ar to, kas ir. Lembergs var strostēt, nestrostēt, bet katram – arī Lemberga fenomenam – reiz pienāk gals.” (Eksprezidents Valdis Zatlers intervijā Latvijas Avīzei)
• • •
Patiesībā lokāla mēroga karalistes, ķeizaristes vai lielhercogistes Latvijā netrūkst. Neba nu tieši Ventspils ir tā vienīgā, kur gadu desmitiem amatos aizsēdējušies vieni un tie paši cilvēki, bet “valdīšanas” stils ir līdzīgs mūsu pilsētai kā Ventas ūdens pile. Šajā ziņā mūsu pilsētas nenomaināmajam vadonim pogas var izgriezt gan Krāslavas, gan Jelgavas, gan Liepājas, gan vēl kādas citas pilsētas, novada vai pagasta vietvalži. Jā, nebūt ne tik slaveni, jā, nebūt ne tik bagāti, jā, nebūt ne tik varaskāri… Toties neviens no viņiem uz apsūdzēto sola nesēž, vietējos resursus “izmanto”, diplomātiski sakot, ar prātu un mēra sajūtu. Tā, lai tiesībsargiem, visu redzošajiem medijiem un vietējiem aktīvistiem acīs nelēktu, lieku uzmanību sev nepiesaistītu, ar skaļām un pompozām izrādēm uguni uz sevi neizsauktu… Kā sacīt jāsaka, uz Rīgu neraujamies, savas lietas kārtojam klusi, mierīgi un savas ķeizaristes ietvaros. Protams, lielā mērā tas skaidrojams ar konkrētā pilsētas vai novada “karaļa” personīgajām īpašībām – ne visi grib par visām varītēm ielēkt multimiljonāra statusā, ne visiem gluži kā pirmās nepieciešamības prece, kā dienišķā maize vai spirdzinošais avota ūdens nepieciešama “ietekme” un tieksme spaidīt uz dažādu krāsu un izmēru podziņām, lai regulētu “lielās lietas”. Toties sava iztikšana un kāds lieks, aiz oderes aizķēries “eiriks” tiek visiem… Arī bērni un, kas zina, pat mazbērni nodrošināti.
Tiesa gan, uzmanīgiem šajā sakarībā jākļūst visiem. Ne tikai vienam Lemberga kungam vien. Jo lokāla mēroga patvaldnieki, gluži kā “mūžīgie” deputāti pa vienam vien tiek no varas atbīdīti. Bez visām tiesas prāvām, bez liekas ažiotāžas un stresa – demokrātisku vēlēšanu rezultātā. Lūk, Lemberga kungs varētu paskatīties uz “Jēkabpils fenomena” – desmitgadēm valdījušā Salcēviča kunga – nokļūšanu dziļākajā opozīcijā paša pilsētas domē. Vai (nedaudz mazāka mēroga) Ķekavas bosa Damlica krahs beidzamajās pašvaldību vēlēšanās. Vai (pavisam mazā mērogā) Birzgales pagasta šefa Kotāna – viņš, starp citu, bija ilgvaldīšanas rekordists visas Latvijas mērogā – politiskā “traģēdija”: atcelšana no amata… Tātad cilvēku izvēle par labu “jaunajiem” vai vismaz citādākiem valdītājiem ir visaptveroša. Ne tikai šajās Saeimas vēlēšanās vien.
Un te nu eksprezidenta Zatlera piesauktais “Lemberga fenomena” noriets ir kā uz delnas. Pamazām, bet metodiski. “Lemberga fenomens” pat varētu iegūt tādu kā diagnozes vispārēju apzīmējuma statusu – ar šo terminu varētu raksturot “ierindas vēlētāja” vēlmi pēc “mazākā ļaunuma”. Tā teikt, nekas labāks jau nebūs, tāpat skaidrs, no kurienes un kā tapušas šo cilvēku bagātības, uzkrājumi un ietekme, bet labāk jau tomēr zināms un pazīstams ļaunums, nekā, piemēram, kāds jauns, kurš, visticamāk, blēdīsies tāpat kā vecie vēži… Pārmaiņas, jauni vēji politikā, vecā “kaluma” politikāņu un shēmotāju ietekmes mazināšana nekad nenāk viegli. Ne tikai tāpēc, ka gadiem iestrādātās shēmas viņiem dod pieeju finanšu resursiem un varas svirām, bet arī tādēļ, ka šādu “pārbaudītu kadru” nomaiņai vajadzīga arī pietiekami izaugusi sabiedrības kopējā un katra vēlētāja personiskā apziņa. Pirmkārt, par to, ka katra mūsu balss ir svarīga. Un mēs neviens neesam tikai skrūvīte kāda cita vadītā mehānismā. Otrkārt, par to, ka Satversmes 2. pantā ierakstītā frāze “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai” nav tikai tukši vārdi vien, un savu suverēno varu Latvijas tauta var realizēt vēlēšanās – balsojot ar biļetenu, nevis ar kājām kaut kur Īrijā vai Norvēģijā, vai vietējā krogā pie alus kausa vēlēšanu dienā. Treškārt, par to, ka attieksme “kāda starpība, ko tur iebalso” arī ir galvenais iemesls, kādēļ nekas nemainās.
Protams, sabiedrības un katra personiskā apziņa neveidojas no nekā. Tā neveidojas arī pēc kāda intelektuāļa gudriem padomiem. Mūsu dzīves pieredze – tostarp, arī tā, kas veidojusies 50 padomijas varas gados – nekur nav pazudusi. Un tad taču tiešām bija tā: viņi tur augšā izlemj, mēs – izpildām, bet jebkurā gadījumā no mums nekas nav atkarīgs. Bībeles leģenda stāsta par Mozu, kas savu tautu 40 gadus vadājis pa tuksnesi, kamēr “apmirst” visi verdzību pieredzējušie, un tikai tad vedis ļaudis uz apsolīto zemi. Simboliski tas nozīmē tikai vienu – mums ir jāizaug līdz tam, lai šis padomju okupācijas gadu pilsoniskais nihilisms pazustu, lai mēs ne tikai atmestu ar roku, bet paši uzņemtos atbildību arī par savu brīvību. Un tad “Lemberga fenomens” tiešām pazudīs.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
