Kad gada ritējumā diena ir visgarākā, bet nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus. Šiem svētkiem ir bagātīgs, no senčiem mantots tradīciju un ieražu kopums, kurš aizsniedzas vēl zemkopju saules kulta laikos. Ne velti Līgo svētki iekļauti Latvijas Kultūras kanonā.
Jau pavisam drīz reibinoši smaržos Jāņu zāles, pret debesīm celsies ugunskuru liesmas un skanēs Līgo dziesmas. Meitas vīs vainagus un sies sieru, bet puiši rūpēsies par pundeles dedzināšanu un gādās alu. Varbūt nedaudz mierīgāk un šaurākā lokā kā ierasts, Jāņus Latvijā svinēsim arī šogad.
Ventspilnieki allaž bijuši čakli līgotāji, par ko varam pārliecināties, arī pārskatot sen aizgājušu gadu avīzes. Piemēram, no 1937. gada “Ventas Balss” uzzinām, kā ventspilnieki līgojuši ulmaņlaikos. Pilsētnieki, cik nu varējuši, centušies laucinieku pajūgos, smagās un vieglās atomašīnās vai ar divriteņiem doties uz laukiem, bet vilcieni un autobusi bijuši tā pārpildīti, ka ap autobusa durvīm pat izcēlusies cīņa. Savukārt pilsētā palikušie līgotāji vadāti pa Ventu jūras aizsargu nodrošinātos velkonīšos, kur sadziedājušies ar līgo dziesmām ar tiem Jāņa bērniem, kuri līgojuši krastmalā.
“Līva” vilka prāmi “Ruķis”, arī velkonis “Irbe” un pasažieru kuģītis “Piltene” uzņēma Jāņa bērnus. Brīžam braucēji salīgojās savā starpā un arī ar līgotājiem krastmalā. Ventas viļņos meta ozolzaru vaiņagus. Jūras aizsargi izvizināja ap 1000 ventspilnieku. Tad visi devās uz Luna parku un Atpūtas dārzu. Pirmajā Jāņu svinēšanu rīkoja jūras aizsargi, bet otrā dārzā – ugunsdzēsēji. Abos dārzos dega darvas mucas un Jāņu sārti. Ap pusnakti aizsargi ar ugunsdzēsējiem sacentās uguņošanas mākslā. [..] Lielākais dižsārts dega pie Staldzenes. Daži līgotāji bija noīrējuši zvejnieku motorlaivas un ar tām brauca pa Ventu uz augšu līgodami un uguņodami. Protams, viņiem ikkatrā upes līcī nācās salīgoties ar krastmalas Jāņa bērniem.”
Jāņošana kolhozu laikos
Padomju gados Jāņu svinēšanu te atļāva, te atkal aizliedza. 1950. gadā Jāņus pat izņēma no oficiāli svinamo svētku saraksta, lai drīz pēc tam tie atkal atgrieztos. Tiesa, latvju dainu vietā oficiālajā svinēšanā un tā laika presē drukāja īsti padomiskus apdziedāšanās pantiņus, tomēr – lai vai kādi, bet tie bija. “Brīvā Venta” piecdesmito gadu vidū Līgo dienā publicēja pantiņus par visiem rajona kolhoziem. Jāņus pozicionēja kā darba svētkus, kuros tiek atzīmēts gada pirmajā pusē padarītais, bet Līgo dziesmas bija pārveidotas socreālisma stilā. Tiesa, šāda prakse tajos gados bija visā Latvijā. Ja reiz padomju vara Jāņu svinēšanu izskaust nevarēja, tie no pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidus līdz pat piecdesmito gadu nogalei tika pārvērsti propagandas ierocī. Kā 1954. gadā rakstīja “Brīvā Venta”: “[..] ventspilnieki dejoja, priecājās un dziesmās slavēja darbu un savu laimīgo dzīvi.”
Šodien ir interesanti atskatīties uz to gadu “līgo dziesmu” raksturīgākajiem piemēriem.
Piemēram, “Brīvā Venta”1947. gadā publicēja šādas rindas:
“Pieci gadi padomā,
Četros paveikt jādomā!
Jāņu ziedos uguņoti,
Darbu sekmēm vaiņagoti!”
Kā lasītājs jau būs nopratis, runa ir par padomju laikos tik populāro lozungu par piecgades plāna izpildīšanu četros gados…
1956. gadā “Brīvā Venta” Jāņos uzslavēja čaklos un pēla slinkos.
“Vislabāk šopavasar strādājuši brigadiera Jāņa Kraujas vadītie traktoristi. Viņi normas paveikuši pusotrkārtīgi.
Ciema ļaudis skatīt gāja,
Kas to zemi dimdināja?
Traktoristi līgot brauca,
Savam Jānim urrā sauca.”
Protams, neiztika arī bez kritikas.
“Zivju pārstrādāšanas kombināts pielaiž brāķi darbā.
Ja tu šprotes eļļā pirksi,
Tad ar grūtsirdību sirgsi,-
Kombināts laiž brāķi masās
Un pēc asās slotas prasās.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados līgošanu atkal aizliedza. Padomju ideologi Jāņus dēvēja par “degradējušos elementu un nacionālistu svētkiem”, no aprites izņēma visu ar Līgo tematiku saistīto, jāntārpiņus sāka saukt par spīdeklīšiem, jāņogas par sarkanajām upenēm un no kulinārijas grāmatām pat pamanījās izsvītrot Jāņu siera receptes. Vai svētkus tādēļ nesvinēja? Protams, ka svinēja – tikai klusiņām… Tālāk sekoja čaukstošo papīra kroņu, indiāņu galvasrotu un sombrero cepuru ēra, pundeļu vietā dedzināja vecās riepas, kolhozos rīkoja zaļumballes ar bagātīgi klātiem galdiem, Jāņu sieram līdzās nostājās šašliks un alus plūda straumēm. Līgo svētki it kā bija un tomēr… nebija. Īsti Jāņi tika atgūti vien 80.gadu nogalē līdz ar tautas Atmodas vilni.
Līgo svētku tradīcijas
Jāņuzāļu rituāli
Gatavošanās gadskārtu svētkiem sākas ar zāļu plūkšanu. Ar jāņuzālēm rotā gan istabas, gan pagalmu un sētu. Arī meijas un ozolu zari ir neatņemama pušķošanas sastāvdaļa, bieži vien arī pīlādža zari. Mūsu senči ļauno garu atbaidīšanai izmantoja arī dadžus un nātres. Turklāt nemaz nav tik vienkārši – iziet pļavā un saplūkt jāņuzāles. Dažas jāņuzāles jāplūc pusdienā, citas – pašā Jāņu vakarā, vēl citas – rasas laikā Jāņu rītā.
Vainagu pīšana
Jāņu vainagu pīšana arī ir dziļi simbolisks rituāls. Jāņu vainags, gluži kā Jāņu siers un ugunskurs, ir Saules simbols. Ticējums vēsta, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts Jāņu vainags pasargās no nelaimēm un slimībām, un nelabvēļiem. Ozols vienmēr ir bijis svēts koks, tādēļ sensenos laikos ozolu vainagu drīkstēja likt galvā tikai cilvēks vārdā Jānis, kurš tad arī bija Jāņa tēvs. Savukārt Jāņa mātei – zāļu vainags. Zāles, kas sapītas aplī, ir dabas skaistuma, spēka un mūžības simbols, tādēļ vainaga uzlikšana galvā Jāņos nozīmēja auglību un bagātību.
Jāņuguns iedegšana
Jāņuguns iedegšana ir viena no simboliski spēcīgākajām tradīcijām. Uguns ir Dieva aicināšanas un godināšanas zīme. Parasti uguni kūra augstās vietās, lai to varētu tālu redzēt. Tāpat arī dedza uguni mucā, kas uzsprausta kārts galā. Jāņuguni jāiededz līdz ar saules rietu un tai jādeg līdz saules lēktam. Ir arī tāda tradīcija – līdz ar saules pēdējiem stariem laist lejup pa krauju vai kalna nogāzi uguns ratu, kas ieripo, piemēram, jūrā, simbolizējot sauli. Kāpēc jālec pāri ugunskuram? Lai vienotu kopā! Tādēļ parasti visbiežāk lēca jauni ļaudis, kas sadevušies rokās.
Jāņusiers un miestiņš
Jāņu dienā galdā ceļ gan dažādus piena produktus, maizi, cūkas gaļu un – miežu alutiņu. Saimniece sien Jāņu sieru, saimnieks – brūvē miestiņu. Īpaši senākos laikos brūvēja medalu, kura sastāvā bija medus. Ja Jāņu siers simbolizē sauli un pasauli tās veselumā, tad alus simbolizēja lauku valgmi un ražību.
Atcerieties, ka Jāņu nakti nedrīkst nogulēt! Ja paliksiet nomodā visu nakti, būs jums laba veselība. Bet, ja guļ, tad gulēšot visu turpmāko gadu… Turklāt tā taču ir gada īsākā nakts, kas senatnē bija gada kulminācijas brīdis. Jāņu nakts ir īsa, taču – ļoti skaista, tādēļ novēlam arī Jums to izdzīvot pilnasinīgi un enerģiski!
23.06.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
