Plašsaziņas līdzekļi dažādos laikos un teritorijās ir dažādi: vairāk vai mazāk neatkarīgi, tādu vai citādu varu angažēti, atsevišķu sabiedrības grupu viedokļus pārstāvoši, šauri (resoriski) orientēti u.t.t. Šodien, kā jau iepriekš tika solīts, ieskatīsimies 70 gadu (+,–) vecās Ventspilī iznākušā laikraksta “Brīvā Venta” lappusēs.
Uzreiz jāsaka, ka šī avīze nav ietilpināma nevienā no augstākminētajām kategorijām, jebšu tā saucamā padomju prese jeb “orgāns” no ikdienas īstenības un reālās dzīves stāvēja tik tālu, ka vēstures pētniekam vai interesentam iespiestais materiāls jāsijā caur ļoti smalku sietu, lai tiktu pie kaut cik ticamas informācijas graudiņiem.
Pagājušā gadsimta 50. gadi pasaules mērogā bija ārkārtīgi interesants laiks, bagāts pārmaiņām un notikumiem. Rietumeiropa strauji atkopjas no II Pasaules kara sekām ar ASV Māršala plāna palīdzību, pašos “štatos” valda “sweet fifty’s”, resp. “saldie piecdesmitie” – ar lētu benzīnu, kosmisku apmēru limuzīniem, džezu un mājsaimniecību mehanizāciju. Savukārt Austrumeiropas valstu iedzīvotāji jau apjēguši, ko patiesībā nozīmē “Varšavas pakts”, padomju armijas klātbūtne un visu dzīves jomu komunizācija.
Tiesa, Dienvidslāvijai bija “savs viedoklis”, valsts galva Tito pieņem Māršala plāna palīdzību, līdz ar to pārstāj būt PSRS draugs. Korejā iet vaļā asiņaini kautiņi, kur divas puses cīnās par valsts nākotni visai atšķirīgos redzējumos. PSRS atbalsta “sarkanos korejiešus” ar ieročiem un, kā nojaušams, arī ar dzīvo spēku un noliek topošās valstiņas priekšgalā “pašu audzēto nelokāmo komunistu” Kim Ir Senu (tagadējā Ina vectētiņu). Kas no tā iznāca, redzams šodien – Dienvidkoreja ir attīstītāko pasaules valstu sarakstā, bet Ziemeļkoreja – viena no nabadzīgākajām, kuras tuklais diktators nupat paziņoja, ka valsti gaida “grūts pārgājiens”, t.i., bads.
Starp citu, Korejas karš savā ziņā atspoguļojās arī Ventspilī, precīzāk Ostgalā, Kapteiņu ielas bufetē. Par to vecie ostgalnieki stāstīja tā: 50. gadu sākumā, kādā vējainā dienā, kad nevarēja iet jūrā, zvejnieki dzīvojušies pa bufetēm. Alus pēc ala, graķis pēc graķa, un vaļā gājis kautiņš. Kāds vecāks jūrasvilks, prātīgi maliņā stāvēdams, teicis biedram, sak, te jau iet kā Korejā! No tā laika Kapteiņielas bufeti tautā sauca tikai par “Koreju”.
Taču par tādām lietām tālaika Ventspils avīzē jūs, protams, nelasīsiet, kur nu! Kādus 50 procentus “Brīvās Ventas” platības aizņēma Staļina, Molotova, Bulgaņina, Berijas (tālaika PSRS augstākā ranga politiķi) u.c. runas, preses konferenču pārstāsti, Amerikas Savienoto Valstu un Rietumeiropas valstu politiku nosodoši raksti, kur apzīmējumi “kapitālistu bendes” un “imperiālisma cilvēkēdāji” pieskaitāmi pie pašiem maigākajiem. Paretam ievietoti gabaliņi ar “plašu darbaļaužu masu” pausto nosodījumu. Piemēram, par to pašu Korejas karu “Ventspils amatnieka” darbinieku mītiņā galdnieks Apsītis izteicies sekojoši: “Amerikaņi grib pielietot cīņā pret darbaļaudīm visādas atoma un ūdeņraža bumbas. Bet mēs viņiem to neļausim!” Ej nu sazini, vai Apsītim partorgs ielika saujā runājamo tekstu vai lielākas ticamības dēļ lika iemācīties no galvas.
Dažus mēnešus vēlāk avīzē virs raksta lappuses apjomā virsraksts trekniem burtiem: “Amerikaņu imperialisms – latviešu tautas niknākais ienaidnieks!” Laikam jau tas bija “amerikaņu imperialisms”, kurš divās masu akcijās izsūtīja no Latvijas ap 65 tūkstošiem iedzīvotāju (kopējais represēto apjoms pārsniedz 70 tūkstošus). Bet ko nu par to, ja neviena no izsūtīšanām tālaika avīzēs nebija pat pieminēta, pat no padomju propagandistu viedokļa ne.
Otra materiālu kategorija, kas tāpat aizņēma milzumu vietas, bija viss, kas saistīts ar vēlēšanām – vai tās būtu PSRS Augstākās padomes, LPSR AP, vietējo padomju vai tautas tiesnešu vēlēšanas (jā, jā, tolaik tiesnešus vēlēja!). Ikreiz vairākus BV numurus aizņēma vēlēšanu komisiju, iecirkņu un kandidātu saraksti, portreti, biogrāfijas, “darbaļaužu atbalsta vēstules” un… vietējo dzejnieku (Zigfrīda Strauta, Mārtiņa Kalndruvas u.c.) dzejoļi, kas cildināja kārtējo izvirzīto kandidātu un neiztrūkstoši arī biedru Staļinu. 1951. gada tiesnešu vēlēšanu aģitācijas laikā BV lasāma intervija ar kādu slaucēju, tās virsraksts: “Padomju tiesa – vistaisnīgākā tiesa pasaulē!”. To izlasot, nevar nerasties asociācijas ar vēl šodien neaizmirstā padomju kinohita “Kaukāza gūstekne” noslēguma kadriem.
Aizraujošas ir reportāžas no vēlēšanu iecirkņiem. Atbilstoši tālaika smalkajam (padomju) stilam uz balsošanu vajadzēja ierasties iespējami agrāk – 5.00 vai pat 4.00. Taču 1953. gada 1. marta vēlēšanās korespondentam izdevās pārtrumpot savus kolēģus ar sekojošo: “4. vēlēšanu iecirknī vēlētāji ierodas jau plkst. 2.00. Jautrā pulkā tie drūzmējas uzgaidāmā istabā, ar nepacietību gaidot brīdi, lai nobalsotu par cilvēkiem, kam viņi uztic vadību pār pilsētas jauncelsmes darbu!”. Un turpat blakus lasāms (jūs neticēsiet!): “Kaimiņpilsētas Liepājas 11. vēlēšanu apgabalā par deputāta kandidātu apgabala padomei balotējas lielais tautu vadonis un skolotājs biedrs Staļins!” Liepāja un… Staļins! Turklāt tas notika brīdī, kad tautu vadonis un skolotājs jau gulēja bezsamaņā, un nākamā numurā jau sākās sēru rakstu sērija viņa nāves sakarā.
Atlikusī avīzes platība veltīta pilsētas un lauku darbarūķiem. Pats galvenais – pārpildīt plānu, nav svarīgi, kādā jomā. Absurdais apgalvojums, ka zvejnieki jau velk lomus uz nākamā (vai pat aiznākamā) gada rēķina, tolaik ir parasts, normāls un vēlams. Nevienam neienāk prātā pajautāt, vai arī patērētāji spēj vienā gadā apēst tik daudz zivju, cik būtu apēduši divos vai trijos gados. Vēl trakāk! Lauku korespondents intervē kolhoznieku, kurš ar lauku, un jautā: “vai iekļaujaties aršanas plānā?”. Kolhoznieks lepni atbild, ka jau vairākas dienas arot uz nākamā gada rēķina… Te varētu sastādīt aritmētikas uzdevumu: uz kura gada rēķina šis vīrs ars pēc pieciem gadiem?
Un vēl. 1952. gada sākumā BV cildina Ventspils rūpkombināta virpotājus un galdniekus, kuri paspējuši pieveikt vairāku gadu plānus un patlaban strādā uz 1957./1958. gada rēķina, taču nākamajā numurā tas pats rūpkombināts kritizēts par… ražošanas plāna neizpildi.
Pēc 1953. gada marta ārpolitisko apskatu un imperiālisma lamāšanas rakstu īpatsvars pamazām noplok, it īpaši pēc Lavrentija Berijas notiesāšanas (procesā aktīvi iekļāvušies arī Ventspils darbaļaudis, pieprasot amerikāņu aģentam un nacionālā naida kultivētājam augstāko soda mēru). Šajā “atkušņa” periodā avīze pamazām pārvēršas par tādu kā “kolhoznieka rokasgrāmatu”, kas diktē, kad sēt un ecēt, ravēt un pļaut, kā izklājami kūtsmēsli un kaisāmi minerālmēsli, cik derīgs un nekaitīgs ir DDT pulveris un ar ko jābaro govis, teļi un cūkas. Viens no virsrakstiem – “Kā pareizi noorganizēt govju atnešanos!”.
Lēnām, bet noteikti sākas “tīrumu karalienes kukuruzas” uzvaras gājiens. Līdz 1956. gadam tas jau sasniedzis kosmiskus apmērus. Visā lauksaimniecības sezonā neatrast nevienu avīzi, kurā nebūtu pieminēta kukurūza; darbīgie lauku korespondenti pamanījās iespraust pa kukurūzas gabalam pat ziemas vidū. Tiek cildinātas pirmrindas slaucējas, cūku un liellopu kopēji par milzu izslaukumiem un gaļas ieguvumiem. Taču rakstītajam nav nekā kopīga ar patieso situāciju kolhozos. Savā laikā strādājot pie grāmatas par Zlēku pagasta vēsturi, autorei bija iespēja salīdzināt avīzēs aprakstīto ar kolhoza valdes sēdēs un pilnsapulcēs spriesto (protokolos). It kā būtu runa par divām galēji atšķirīgām lietām. Dīvaini, ko gan domāja cilvēki par šiem tūkstošos tiražētajiem grandiozajiem meliem, kā varēja ar tiem sadzīvot dienu no dienas, gadu no gada? Kādu jēgu propagandisti saskatīja šajā darba uzvaru un sasniegumu ilūzijā, ja ikviens iedzīvotājs zināja: gan pilsētas, gan lauku veikalos regulāri trūkst maizes, cukura, sviesta, ziepju, sāls, apavu un apģērbu; zvejnieki zvejo uz aiznākamā gada plāna, bet veikalos nav ne svaigu, ne sālītu, ne kūpinātu zivju. Ja nacionalizētajām mājām regulāri tek jumti, dūmo krāsnis un pūst grīdas, ja viesnīcas un pirtis ir netīras un aukstas, to darbinieki reti kad skaidrā prātā, ja Ostgala–Atpūtas dārza rajonā darbojas sešas bufetes (dzertuves), bet tikai viens pārtikas veikals, ja “Labierīcību kombināta” asenizatori savu smakojošo ratu kravu izgāž pilsētas nomales dzīvojamajos rajonos… Jā, arī par to rakstīja “Brīvā Venta” lappusē “Celsim viņus gaismā!”, taču gāja gadi, bet nekas nemainījās.
Un noslēgumā – kā ķirsītis uz tortes – no raksta par to, kā padomju varas gados paaugstinājusies ārstu un medpersonāla kvalifikācija: “Lielākā daļa Ventspils ārstu uzlabo savu zināšanu līmeni, studējot VK(b)P (Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas – aut.) vēstures īso kursu un marksisma–ļeņinisma klasiķu darbus”. Kā gan bez šīm zināšanām varēja ķerties pie skalpeļa, lai izoperētu aklo zarnu!
23.04.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: 20. gadsimta 50. gadi. Ganību un Jūras (tolaik K. Marksa un 1. maija) ielu krustojums. Skolēnu gājiens dodas uz Dziesmu svētku laukumu. No personīgā arhīva
