No mūsdienu skatupunkta Lielā iela nemaz nav liela – no viena gala līdz otram var izstaigāt nepilnās 10 minūtēs. Turklāt kā viena no Vecpilsētai piegulošajām ielām tā ir ierobežota, t.i., bez iespējas pagarināties. Vienā galā ir Kuldīgas iela, otrā – Ventmala. Arī platumā, kā saka, ne īpaši padevusies. Taču tas, tāpat kā pāris slaiko līkumu, liecina, ka Lielā iela ir visai sena, ne jaunāka par 17. gadsimtu, iespējams, pat vecāka.
Nu, bet tiem laikiem, kad vienīgais transporta līdzeklis bija zirga vilkta kariete vai vismaz rati, platums bija gana liels, salīdzinot ar šaurajām un līkumainajām, viduslaiciskajām Kārļa, Marijas, Skroderu, Biedrības u. tml. ieliņām. Kartē, kas sastādīta 18. gadsimta pēdējos gados, redzams, ka Lielajā ielā bijis ne vairāk par astoņām mūra vai apmūrētām (apmestām) koka mājām. Divas no tur redzamajām pastāv vēl šobaltdien: 18. gadsimta sākumā celtā Lielās un Skroderu ielas stūrī ar raksturīgo durvju arku un kāpnītēm un lielais no sarkaniem ķieģeļiem mūrētais divstāvu nams Lielās un Pils ielas krustojumā (šobrīd pamests un tukšs, laika apstākļu varā atstāts – viens no tiem, kam pelnīti pienāktos pašvaldības palīdzība!). Jāpiemin arī trešā – krustojuma pretējā pusē atrodošās māja, no kuras 18. gadsimta beigās uzcelts tikai viens korpuss – ar fasādi pret Lielo ielu.
20. gadsimta sākumā Lielajā ielā bija 16 māju. Tālaika numerācija sākās no Ventas puses, un Lielā attiecīgi krustoja Pils ielu, Akmeņu ielu (labajā pusē, skatoties no centra), Skroderu un Peldu ielas saplūšanas vietu, Marijas ielu (kreisajā pusē). Tālāk par Skolas ielu Lielā tolaik nesniedzās. Rihtera adresu grāmatā redzams, ka absolūtais vairums Lielās ielas namīpašnieku bija vācieši vai ebreji, viņu vidū tikai viens latvietis – Jānis Ašnevics, kam piederēja māja kreisajā pusē, pie Kuldīgas ielas krustojuma. Turpmākajos gados Lielā iela tika blīvi apbūvēta, un posmā starp Marijas un Skroderu/Peldu ielām uzceltās mājas pilnīgi aizsedza Amatnieku apvienības (agrāk Tirgotāju apvienības) namu, ko katrs ventspilnieks pazīst kā padomju perioda Pionieru namu, vēlāk – Skolēnu Jaunrades centru. Līdz ar to starpkaru laika numerācija, kaut arī sākās ar Kuldīgas ielu, tomēr stipri atšķiras no mūsdienīgās, jo tur, kur tagad ielas abās pusēs ir neizskatīgi “caurumi”, tolaik slējās māja pie mājas. Pirmajā numurā, kur padomju laikos atradās drūmais “zaldātu cietums”, 20. gadsimta 20. gados bija gaļas un delikatešu veikals, kungu frizētava un kurpnieka darbnīca. Pretējā pusē – vairāki audumu un apģērbu veikali. 11. numurā (Skroderu ielas stūrī, iepretī tagadējam 9. numuram) palielā pusotrstāva namā atradās “Rozenberga aptiekas veikals”, kur bez zālēm un plāksteriem piedāvāja arī smaržas (“odierus”), ziepes, kukaiņu nāvējamos pulverus un… kurpsmēru!
Jāteic, ka tālaika aptiekas piedāvāto preču sortimenta ziņā vairāk atgādināja saimniecības preču veikalus. Šis, pirms gadiem 70, nojauktais nams bija ievērojams arī ar to, ka tur 1922. gadā atvēra pirmo kafejnīcu pilsētā – tolaik to sauca par “kafijas restoraciju” – ar romantisku nosaukumu “Astra”. Bet mājas pagalmā bija akmeņkaļu darbnīca, kas piedāvāja “visjaunāko paraugu mākslinieciski izstrādātus kapu pieminekļus”.
Interesanti un mūsdienu acij neparasti izskatījās stūris, kur Akmeņu iela “pielīp” Pils ielai. Tur, kur tagad stāv piemineklis sarkanajam karavadonim, Baltijas brīvības cīņu apspiedējam Fabriciusam, pletās zema, 18. gadsimtā celta, Ventspils tirgotāja ebreja Zebas mantiniekiem piederoša māja ar fasādi pret Lielo ielu; jau starpkaru periodā tā bija atzīta par graustu. Tikai pēc ilgu gadu tirgošanās ar Zebas mantiniekiem 30. gadu vidū to beidzot nojauca. Brīvajā trijstūra laukumā pilsētas dārznieks iekopa ļoti skaistu, zaļu atpūtas stūrīti, kur īsi pirms Baigā gada iestādīja vairākus desmitus rožu krūmu. Ventspilnieki priecājās, sak, būs mums arī savs Rožu laukums, ne sliktāks kā Liepājā, taču turpmākie notikumi pārvilka jaukajai iecerei svītru. 1954. gadā Rožu laukuma vietā uzslēja Fabriciusu, bet cerēto apstādījumu vietā palika tikai netīra smilts, izdrupis asfalts, pāris mūžam aplauzītu beņķīšu un ceriņkrūmu pie bibliotēkas sienas…
Kā redzams 20./30. gadu mijas attēlā, Lielā iela izskatījās ļoti glīta ar ciešajām namu rindām, akurātu bruģi un cementētām, platām ietvēm. Diemžēl pēckara gados ielas piedzīvojumi izvērsās visai nepatīkami. Padomju vietējām varas iestādēm Ventspils senā, pievilcīgā apbūve nenozīmēja neko saglabāšanas vērtu. Dīvaini, pat padomju laikos daudzās Latvijas pilsētās (Rīgā, Cēsīs, Kuldīgā u.c.) kaut ko tomēr uzturēja, kaut cik restaurēja, domājams, lai būtu ko rādīt ekskursantiem. Taču Ventspils viņu uztverē nebija nekas vairāk kā tikai “plaukstošas un strauji augošas padomju Latvijas ostas” piedēklis – pelēks, noskretis un depresīvs.
Jau 40. gadu beigās un 50. sākumā nojauca lielāko daļu ielas kreisās puses namu. To vietā uzbūvēja “Ventspils Rūpkombinātu”. Tas bija dīvains konglomerāts, kur zem vienas direkcijas tika apvienotas nacionalizētās Ventspils amatnieku darbnīcas: kurpnieki, drēbnieki, skārdnieki, kalēji, frizieri, ģērētāji, akmeņkaļi, galdnieki u. tml. Taču vēl pirms rūpkombināta būves tukšajā laukumā uzstādīja tālaika padomju ideologu tik iecienīto ģipša statuju – tautumeitu seģenē ar vainagu un puķi. Laikam jau, lai pierādītu, ka latviskā kultūra nu nepavisam netiek apspiesta. Vēlāk to pārvietoja, īsti nav zināms, uz kurieni. Dažs vecāks ventiņš min, ka uz Dziesmu svētku laukumu, cits – ka uz Atpūtas dārzu.
Direkcijas ēka bija pamatīga divstāvu būve, kurā ievietojās arī “rūpkombināta klubs”, resp., otrajā stāvā atradās plaša zāle ar skatuvi un “kultūras sektoru”. 50. un 60. gados šajā klubā darbojās divi bērnu deju kolektīvi – 1.–3. klašu un 4.–6. klašu skolēniem, ansamblis un laikam arī “klavieru pulciņš”. Tad, kad rūpkombināts pārtapa par Sadzīves pakalpojumu kombinātu un pārcēlās uz Dinamo (tagad Andreja) ielu, ēkā iekārtojās jaundibinātās Ventilatoru rūpnīcas direkcija, bet plašajā sētā agrāko darbnīcu vietā uzcēla garāžas.
60. gados nojauca vecās mājiņas labajā pusē, atstājot milzīgu, neglītu robu, kurš arī mūsdienās nav kļuvis skaistāks. Diemžēl tādi tukšumi Ventspilī ir daudzviet, un tos neaizpildīt ne ar puķu žogiem, vēl jo mazāk ar plastmasas govīm. Skumji, ka vēl 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas mūsu pilsētā nav nopietnas koncepcijas par Ventspils senākās daļas rekonstrukciju un atdzīvināšanu. Lielā iela ir tikai viens no tādiem piemēriem, bet tādu ir daudz. Pārāk daudz.
Stāstot par Lielo ielu, nevar nepieminēt skaisto trīsstāvu ēku blakus Pils ielas krustojumam. Paldies Dievam, tas ir ieguvis labus saimniekus, un fasāde jau ir atjaunota. 20. gadsimtā līdz pat padomju okupācijai tas bija grezns dzīvojamais nams ar plašām telpām. 60. gadu beigās tur notika kapitālais remonts. Šī raksta autore tolaik sāka strādāt muzejā un šādā sakarā nokļuva kādā 2. stāva dzīvoklī, kur viena istaba bijusi īsta zāle – ar brīnišķīgu krāsainu podiņu kamīnu. Tābrīža saimniece, mutīga, no “plašās dzimtenes” iebraukusi sieva pastāstīja, ka lielo istabu dalīšot uz pusi un katrā vajag kārtīgu bleķa krāsni, bet kaut kāda inspekcija neļauj lauzt ārā “to ērmu” (viņa rādīja uz kamīnu), labi, ka esot paspējuši izlauzt milzīgo krāsni – no tādiem pašiem podiem. Lai tak muzejs savācot, strādnieka cilvēkam vajag siltumu, nevis buržuju kamīnus. Tā pēdējā brīdī paglābtais kamīns ilgus gadus rotāja bibliotēkas lasītavu, bet pēc pārbūves pazuda, un neviens apjautātais bibliotēkas darbinieks nevarēja pastāstīt, kur tas palicis…
Pirmajā stāvā aiz skaistajām ieejas durvīm 70. gados atvēra šašliku ēstuvi. Atmiņā palicis, ka ar sevišķu apmeklētību tā lepoties nevarēja, jo izslavētie šašliki dažkārt bija sīksti un cieti kā veca āda. 80. gados “kaukāziešus” nomainīja kafejnīca “Māra” – omulīga un mājīga vietiņa, kur varēja dabūt kafiju pat tad, kad citur no tās nebija palikusi pat smarža…
20.02.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva
