Solidaritātes blaknes

600

Kādas populāras kafejnīcas īpašnieks šonedēļ bija ļoti skarbs: “Nu, nav man citas izejas, jālaiž vaļā…” Šis lēmums, kā saprotiet, attiecas uz viņa kafejnīcas lielāko darbinieku daļu. Jo izvēle, nenoliedzami, ir skarba – var mēģināt paturēt darbiniekus, paknapinoties ar “dīkstāves pabalstu”, bet ilgākā termiņā jau patiesībā izvēles nav: nebūsim naivi, situācija gan šajā, gan arī citās t.s. viesmīlības nozarēs (un ne tikai tajās vien) neuzlabosies ne maijā, ne jūnijā, un pat ne jūlijā. Minētās kafejnīcas īpašnieks optimistiski prognozēja, ka varbūt rudens sākums pie labvēlīgiem apstākļiem ļaus vismaz daļēji atjaunot darbību… Ar uzsvaru uz “varbūt”.

Patiesībā jau situācija vairākās tautsaimniecības nozarēs rādās visai skarba. Un gan šīs, gan citu kafejnīcu, viesnīcu, pasākumu un festivālu organizētāju uzņēmumu īpašnieku izvēle nav viegla. Vēlreiz citējot minētās kafejnīcas īpašnieku: “Iepriekšējās krīzes laikā pirms desmit gadiem es visiem spēkiem centos noturēt darbinieku darbavietas, maksāju algas, kā mēdz teikt, “uz parāda”, kas galu galā gandrīz noveda pie visa uzņēmuma bankrota. Vilku, cik ilgi varēju…” Rezultāts bijis diezgan nepatīkams – iedzīvojies parādos, bet galu galā tāpat daļu darbinieku nācies atlaist. “Tagad es nevilku ne mirkli. Un patiesībā tā ir pat labāk pašiem darbiniekiem – iedomājieties, mēs vairākus mēnešus maksāsim “dīkstāves pabalstus”, bet situācija jau skaidrāka netop. Un ko tad? Darbiniekiem par šiem mēnešiem netiek maksāti nodokļi, ir tikai pabalsts, kas ietekmē vidējo izpeļņu, no kuras rēķina bezdarbnieka pabalstu. Tātad – tas samazināsies. Un varbūt patiešām labāk, ja viņi uzreiz “iet uz bezdarbniekiem”, tad vismaz ir iespēja saņemt pilnu pabalstu jau uzreiz,” vēl nosaka mūsu sarunu biedrs.

Kafejnīcas īpašnieku var saprast. Jo tas ir racionāls lēmums, kurš īstermiņā būtiski neietekmēs arī darbiniekus, kuri, situācijai uzlabojoties, atkal varēs atgriezties darbā. Tiesa gan, kad un kā tas notiks, tas vēl ir liels jautājums. Ja kafejnīcas īpašnieks, kurš pats nav ne miljonārs, ne arī iekrājis “tauku rezerves” pusgadu uz priekšu, būtībā ir nostādīts grūtas, taču racionāli saprotamas izvēles priekšā, tad “solidaritāti”, uz kuru aicina gan valsts, gan sabiedrībā pazīstami cilvēki savās uzrunās un publiskajās ekspektācijās sociālajos tīklos un medijos, pavisam citādi izprot nozares, kam “tauku rezervju” pietiekami un kurām būtu iespēja patiešām “solidarizēties”. Piemēram, banku sektors.

Pēdējā mēneša laikā kādu populāru skandināvu banku klienti saņēmuši visai bargus paziņojumus, ka, piemēram, kārtējā kredītkaršu atjaunošana, beidzoties iepriekšējās kartes termiņam, vairs nav iespējama, jo jāraksta jauns iesniegums un lūgums bankai atjaunot minētās kartes. Un – nepatīkams pārsteigums – kartes ar visiem kredītlimitiem atjaunot nevar, jo bankai vairs neesot pārliecības par ienākumu līmeni un regularitāti… Bet gadījumos, ja klients kaut nedaudz “iebraucis” piešķirtajā overdraftā vai kredītlīnijā, tad nauda jāatgriež maksimāli īsos termiņos. Neraugoties uz to, ka iepriekš gadu gadiem situācija bijusi normāla, turklāt arī citi finanšu pārkāpumi nav bijuši. Tā teikt, banka saprot, ka viss ir slikti gan valstī, gan pasaulē, bet… slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Un ne mums jūsu problēmas jārisina. Un banka no reklāmās mīlīgi smaidošā “klienta drauga un padomdevēja” kļūst par bargo Cerberu, kurš nokodīs galvu jebkuram, kas apdraudēs šo biznesu.

Domājams, ka neba nu vienīgie ļaunie ir plēsonīgās importa bankas, namīpašnieki vai vēl citi, kas pamanās ja ne gluži tiešā veidā iedzīvoties uz krīzes rēķina, tad pilnīgi noteikti dzīvo un darbojas pēc principa “ne mana cūka, ne mana druva”. Stāsts jau šeit ir par to patiešām izcilo solidaritāti, kuru mēs katrs individuāli vai kopīgi izjūtam pret mediķiem, ziedojot mediķu pusdienu porcijām, atbalstot pašmāju ražotājus vai, piemēram, palīdzot tiem, kas karantīnā… Un to neesošo solidaritāti, kura, sajūtot kaut mazākās briesmas pašu miljonu biznesam, izzūd kā nebijusi… Un par “klientu draugiem” atkal kļūs tad, kad mēs būsim gatavi atkal uzticēt savu nākotnes naudu smaidošajam “klientu draugam” no reklāmām. Ja, protams, “izvilksim” līdz šai gaišajai nākotnei pēc pandēmijas.

Ir milzīga atšķirība starp to kafejnīcas īpašnieku, kurš skaitot ne miljonus, bet dažus desmitus eiro, mēģina nebankrotēt, un patiešām cilvēcīgi rēķina – kas varētu būt labāks viņa darbiniekiem, kurus paturēt uz pilnu slodzi vienkārši nav iespējams. Jo nauda makā ir tikai tik, cik ir. Un to attieksmi, kuru par solidaritāti grūtā mirklī nudien nosaukt būtu grūti no nozarēm un cilvēkiem, kuriem taču šajā brīdī būtu vislielākā iespēja pastiept palīdzīgu roku. Drīzāk otrādi – tā ir tā atšķirība starp īstu cilvēcisku solidaritāti un šīs solidaritātes blaknēm.

27.04.2020./Autors: Ventspilnieks.lv/ Foto: Unsplash