Vēstules no Zemes

0
66

“Mute, kas izrunāja šos drausmīgos sarkasmus, šos bezgala liekulīgos solījumus, ir tā pati mute, kas pavēlēja sarīkot asinspirti midijaniešu vīriem, bērniem un lopiem, kas lika noslaucīt no zemes virsas ik māju un pilsētu, kas aizdzina visas jaunavas neķītrā un neaprakstāmi nežēlīgā verdzībā… Kalna sprediķi un citātus no ceturtās un piektās Mozus grāmatas vajadzētu lasīt no kanceles reizē, tad draudze gūtu vispusīgu priekšstatu par Mūsu Debesu Tēvu. Taču man ne reizi nav gadījies dzirdēt kādu garīdznieku to darām.” (Marks Tvens, “Vēstules no Zemes”)

* * * 

Nemirstīgais amerikāņu satīriķa Marka Tvena darbs “Vēstules no Zemes”, šķiet, ir gluži pravietisks arī mūsdienās – ko tur slēpt, vispārējā liekulības, divkosības un ļaužu prātu “skalošanas” spēle turpinās, tā teikt, jaunā kvalitātē. Mainījušies tikai akcenti un daži paņēmieni, lai reizi četros gados parādītu mazāk prasīgajai publikai kāda esoša vai potenciāla varas kārotāja “labos darbus” un “cilvēcīgo seju”. “Vēstulēs no Zemes” pagalam satriektais erceņģelis Sātans saviem “kolēģiem” Miķelim un Gabrielam dalās iespaidos par Radītāja “eksperimentu”, radot Zemi un tās iemītniekus, apraksta visus tos gaužām netīkamos “tikumus” un “likumus”, kas ielikti šajā Radītāja “idea fix”. Lai kā tur būtu ar Marka Tvena fantāzijām par sava laika sabiedrību, pašreizējā laikmetā situācija ir līdzīga – pie varas raujas un reizēm arī noturas tie, kuri (no vienas puses) spēj  lakstīgalas saldmēlītes balsī sasolīt saviem, teiksim tā, uzticīgajiem vēlētājiem piena upes ķīseļa krastos, pie viena vēl pamanoties “uzspiest” uz līdzjūtības un žēluma pogām, bet (no otras) ciniski un, kā jau aprakstīts Marka Tvena citātā, nežēlīgi izmanto šīs pašas vēlētāju “draudzes” naivi piešķirtās pilnvaras sava personīgā labuma gūšanai un varas ļaunprātīgai izmantošanai.

Jā, protams, “pilsētas no zemes virsas” vairs noslaucītas netiek, arī jaunavas verdzībā, visticamāk, nenonāk, bet tas jau arī nav svarīgākais. Metodes un gūstamais labums mainās, bet būtība paliek. Kā apliecinājums – Ventspils “karalistes” līdera “vēstules no cietuma”, kas apraksta mūsu vienīgā mūsdienu “politiski represētā” ciešanas, ilgas pēc cilvēcības un drausmīgā cietuma sūros apstākļus (līdz pat tēlainam stāstam par bleķa krūzītēm un hlorētā ūdens aprakstam, kas, protams, nav salīdzināms ar no krāna tekošo Ventspils dzidro brīnumūdeni). Mazāk prasīgajiem un savā ticībā vadonim pārliecinātajiem pilsētniekiem šie stāsti, nenoliedzami, ir kā vēl viens apliecinājums Vadoņa (vai, citējot Marku Tvenu, Radītāja) ciešanām, kas nākušas tikai tāpēc, ka ļaunie spēki un pret Ventspili sazvērējušies nelieši nekā citādi nespēj pakļaut plaukstošās Ventspils oāzes ļaudis, kuras taču vada viszinošākie un krietnākie Latvijas ļaudis. Un, pretēji valstī valdošajam bardakam un nelietībām, Ventspils oāze ir kā miera un pārticības osta bangojošajā netikumu un izvirtības okeānā…

Diemžēl patiesība ir pavisam cita. Ventspils jau sen kļuvusi par dažu cilvēku vai, uzdrošināsimies apgalvot, pat viena cilvēka kontrolētu barotni un varaskāres apmierinājuma vietu. Un pat šādas žēlabainas “vēstules no cietuma” diezin vai mainīs objektīvo realitāti. Cita lieta – nav skaidrs, vai un kā ventspilnieki ir gatavi mainīt “zināmo ļaunumu” pret vēl pagaidām nezināmu ieguvumu, ko dotu varas maiņa un, pats svarīgākais, varasvīru tikumu maiņa pilsētas pārvaldē. Taču to parādīs laiks – 5. jūnija pašvaldību vēlēšanas.

“Vēstules no cietuma”, kas jau paspējušas aizvainot patiesi politiski represētos, jo nevietā “valkā” pašu “politiski represētā” vārdu, ir tipiskākais piemērs cinismam, ar kādu konkrēti cilvēki ir gatavi stāties uz politiskās cīņas starta līnijas. Tā teikt, šim “pī-āram” robežu nav – ne cieņas pret politiski represētajiem, ne ģimenes un cilvēcības vērtībām, ne elementāras empātijas pret pilsētniekiem un viņu vajadzībām. Ir tikai savs “es” un manas vēlmes, kuru apmierināšanai var darīt jebko… Vārda “jebko” visplašākajā nozīmē.

27.04.2021 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspilnieks.lv