Ventspilnieks Vigo Sviķekalns jau ceturtdaļu gadsimta darbojas tūrisma, kuģubūves, celtniecības, pakalpojumu un preču tirdzniecības biznesā, sevi šajās jomās uzskatot par mazo uzņēmēju. Jautāts, kāpēc daudzajos gados kādā no tām nav izaudzis līdz lielo vai vismaz vidējo rangam, viņš bez uzspēles attrauc, ka nekad sev nav izvirzījis mērķi par tādu kļūt. Turklāt tagad ekonomiskā un politiskā gaisotne pilsētā tāda, ka pat mazo statusā noturēties ir grūti, piesardzīgi vērtēja Vigo.
“Lielo uzņēmumu īpašnieki un vadītāji, atzīst viņi to vai ne, ar laiku pārvēršas par visnotaļ garlaicīgām naudas pelnīšanas un no tās daudzuma izrietošās varas iegūšanas mašīnām. Man uzņēmējdarbība nozīmē pavisam ko citu – radošu dzīvesveidu, iespēju caur to izpausties kā personībai. Ne vienmēr tas līdz šim ir izdevies, bijuši kāpumi un kritumi, bet nekad nav kremtusi vilšanās par izvēlēto ceļu. Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis, darba gaitās apguvis milzumu zināšanu un pieredzes citās nozarēs. Esmu ne vien dzimis Ventspilī, bet visu mūžu jūtos tai nedalīti piederīgs un līdz šim caur savu darbu – arī vajadzīgs. Bet pēdējā laikā diemžēl nepamet sajūta, ka man līdzīgie sava ceļa gājēji un nestandarta viedokļu paudēji pilsētas varai sāk traucēt. Tā savu objektu būvei vai restaurācijai, pakalpojumu sniegšanai dažādos iepirkuma konkursos labprātāk izvēlas “vienreizlietojamos”, paklausīgākos un lētākos līgumslēdzējus no citām pilsētām, pašu ļaudis tādējādi netieši lemjot emigrācijai un bezdarbam,” Vigo vārdos izskan ne vien sarūgtinājums, bet arī nosodījums par šādu attieksmi.
Vecāku dotā latviskuma odere
Uzņēmējs nenoliedz, ka reizēm viņu, latviešu leģionāra dēlu, biznesā uz rīcību mudinājis nevis auksts darījuma izdevīguma aprēķins, bet nereti arī, tā teikt, patriotiskas emocijas. Viņš nešaubās, ka tās laikam taču nāk līdzi no vecāku dzīves piemēra. Kad tēvs pēc Staļina filtrācijas nometnēm un vergu darba urāna bagātināšanas rūpnīcā fiziski salauzts atgriezies dzimtajā Puzes pagastā, bijis skaidrs, ka tur uz palikšanu dažādu apstākļu dēļ nav ko cerēt. Vecāki nojaukuši uz to laiku jau trīssimt gadu izturējušo savu tālo senču celto koka māju, pārveduši to uz Ventspili, Inženieru ielu, un salikuši kopā no jauna. Pēc tam tā apmūrēta ar tolaik pieejamajiem silikāta ķieģeļiem un kalpo Vigo ģimenei joprojām. Droši vien izauklēs arī mazbērnus – pirmos dvīnīšus jaunākās meitas Unas ģimenē Vigo pagājušajā gadā jau sagaidījis.
“Negribu tēlot sentimentālu romantiķi, bet šī māja ar siltu trīssimtgadīga koka oderi man savā ziņā liek domāt par latviešu tautas raksturu – arī mēs esam pratuši zem svešu varu nereti piespiedu kārtā būvētas fasādes tikpat dziļi apslēptu, bet tomēr saglabāt savu latvisko būtību. Viena no šīs būtības izpausmēm, manuprāt, ir latviešu un pirmām kārtām varbūt tieši kuršu dziņa būvēt laivas un kuģus – zvejai un tālākiem ceļojumiem. Padomju vara šo tieksmi visādi slāpēja un pat apkaroja, jo atļaut laivas, kuterus un jahtas nozīmētu dot ļaudīm vismaz relatīvu brīvību,” Vigo atsauc atmiņā laiku, kad 2009. gadā radusies iespēja piepildīt senu jaunības dienu sapni – kopā ar vēl kādu atbalstītāju nodibināt uzņēmumu Ventspils kuģu būvētava. Toreiz viņam jau bijusi celtniecības un tūrisma firma, uz tās bāzes bijušajās padomju atmijas novietnēs netālu no kādreizējiem Hercoga Jēkaba kuģubūves dokiem Vigo kopā ar prasmīgiem amatniekiem un domubiedriem sācis kapitāli pārbūvēt ārzemēs būvētus lietotus kuterus un laivas, piemērojot tos civilām izklaides un atpūtas vajadzībām. Iesākumā tas bijis vairāk sirdsdarbs, arī pašu amata prasmju pārbaude, ne peļņas avots.
“Toreiz bija doma šo biznesu vērst plašumā, jo cilvēki taču pamazām kļuva turīgāki, principā daudzi varēja jau atļauties ne vien automašīnu, bet arī jahtu. Mēs no paša sākuma pierādījām, ka varam būvēt un pārbūvēt ne sliktāk kā somi, zviedri vai norvēģi. Taču pasūtījumi apsīka, līdz ar to arī finansējums,” Vigo apgalvo, ka arī pēc šādas pieredzes nemainīga palikusi vēlēšanās iesākto turpināt citviet Ventspilī.
Jūrasbraucēji neklanās glumai varai
Vigo nav pētījis, vai Sviķekalnu senčos ir bijuši zvejnieki un jūrasbraucēji. Droši vien nē, arī pats uzņēmējs nav rāvies nokļūt darbā uz zvejas vai tālbraucēja kuģa, jo padomju gados to vienalga būtu aizšķērsojusi tēva nepareizā biogrāfija. Bet laivas, kuteri un jahtas viņu fascinējušas vienmēr – kā no koka, metāla vai plastmasas iespējams radīt ko tādu, kas kopā ar cilvēku spēj stāvēt pretī jūras un okeānu mežonīgajam spēkam. Strādājot administratīvo darbu toreiz lepnajā un bagātajā kolhozā Sarkanā bāka, ik pa laikam rāvies pavērot, kā dokā un darbnīcā strādā teju 300 kuģu remontētāju un pārbūvētāju, kā turpat atsevišķā nostūrī koka laivas ar tēvutēvu gudrību un prasmīgām rokām rada sirms lībiešu izcelsmes meistars Didriķis Valts un viņa mācekļi.
“Bez domas, ka zināšanas kādreiz noderēs arī praksē, kopš agras jaunības esmu studējis literatūru par laivu un jahtu būvi, to aprīkojumu, navigācijas un citām jūras gudrībām. Tas tiešām bija interesanti! Neaizmirstami bija veco zvejnieku un .jūrasbraucēju piedzīvojumu stāsti, kas nereti skanēja kā leģendas – gribi tici, gribi ne… Kopš zvejnieku kolhozi ar visu milzīgo floti, remonta un apkalpes infrastruktūru ir aizgājuši pa skuju taku, kas nācis vietā, lai latvieši nepārstātu būt par jūras arājiem un tālbraucējiem,” Vigo par to nereti ir aizdomājies gan pats, gan kopā ar citiem entuziastiem. Jo jūra, viņaprāt, nekad nav bijusi tikai maizes un pavalga pelnīšanas vieta – tā veidojusi un rūdījusi tautas raksturu un garu, devusi tai stiprību pastāvēt arī jebkādu politisku un ekonomisku negaisu laikā tepat krastā. Īsti jūrasbraucēji nekad neklanīsies glumai varai vai resnam naudasmaisam, izslēgts. Varbūt tāpēc tagadējie tautas pseidovadoņi tik maz dara jūrniecības un zvejniecības stiprināšanai, neticot sazvērestības teorijām, reizēm tomēr par situāciju Ventspilī ir aizdomājies Vigo.
Pastāvēs, kas pārmainīsies
Uzņēmēju nav atstājusi doma, ka ar aizgājušajiem laikiem saistīto jūrniecības un zvejniecības uzplaukumu (varbūt tikai kvantitatīvo, bet tomēr) un vēlāko pagrimumu tagad varētu kompensēt ar kuģu un laivu būvēšanu, pašmāju un ārzemju jahtu apkalpošanu. Diemžēl tie pagaidām ir ne visai sekmīgi, galvenokārt privātpersonu, centieni, bez jūtama vietējās varas atbalsta. Vigo savulaik piedalījies Ventspils jahtkluba dibināšanā un Zilā karoga iegūšanā Jahtu ostai, gaidījis un nav sagaidījis jūtamu pašmāju īpašniekiem piederošo peldlīdzekļu skaita pieaugumu. Jahtklubs pirms gadiem desmit nomiris dabīgā nāvē. Neraugoties uz to, ka pilsētas tēvs dibināšanas reizē par klubu priecājies kā par zelta pogu pie Jahtu ostas baltā mundiera. Bet laikam ātri attapis, ka šis spīdums kabatu ar skanošo nepilda, un cauri bijis. Nesaprasta palikusi patiesība, ka cilvēku saradošanai ar jūru jāpaiet gadiem, un panākumi varbūt atnāks tikai pie nākamajām paaudzēm.
“Bet kādreiz taču Ventspils mācību iestādēs bija viktorīnas Vai tu mīli jūru?, bērni sacentās mezglu siešanā, pētīja un godināja Latvijas slaveno jūrnieku piemiņu. Nav tā visa, jo šīs nodarbes ātru un skaļu slavu pilsētai nenes. Bet Ventspils dome bez ārišķībām nevar dzīvot, sen zināms. Var jau būt, ka sniegpulkstenīšu dēstīšanā uzstādītais Ginesa rekords kādam izsauks īslaicīgu patriotisma niezi, bet talantīgo bērnu atbalstam izlietota šī nauda noteikti dotu vairāk, nākotnei,” Vigo mēdz būt arī skarbi ironisks.
Nebūdams jaunībā mācīts jūrnieks un tomēr sekmīgi apguvis kuģu vadīšanu, kuģu būvēšanas zinības Vigo Sviķekalns tāpat mēģinājis apgūt gan pašmācības ceļā, gan prestižos kursos, semināros un izstādēs Francijā, Vācijā, Itālijā, Zviedrijā un Somijā, kur bijusi iespēja tikties un saņemt konsultācijas no pasaules līmeņa speciālistiem šajā nozarē. Tagad tās viņam galvā tādā apjomā un kvalitātē, ka pat no ārzemēm tiek saņemti lūgumi konsultēt turieniešus tīri specifiskos jautājumos, ar ko vietējie netiek galā. Kad vēlāk jahtu būves process tomēr ticis atsākts pilsētas teritorijā, blakus jahtu un zvejas ostām, Vigo kopā ar saviem lieliskajiem palīgiem no nulles uzbūvējis divus kuterus, 12 un 7 metrus garus – vienu Vācijas, otru Zviedrijas tirgum. Mazākais no tiem darbināms ar elektrību, ko ražo saules baterijas. Lielu palīdzību šajā neierastajā darbā kutera būvētājiem sniedzis Ventspils biznesa inkubatora vadītājs Salvis Roga, arī Ventspils augstskolas zinātnieki. Diemžēl arī šoreiz kuģubūvi pārtraucis finansējuma apsīkums. Pavisam Vigo virsvadībā uzbūvētas vai kapitāli pārbūvētas 27 laivas un kuteri, daudzi no kuriem vēlāk guvuši starptautisku atzinību. Kad šis darbs varētu vēlreiz un kaut cik stabili atsākties, uzņēmējam pagaidām nav ne jausmas. Viņš atklāj, ka attālākos plānos bijis ne vien pārdesmit metru garu jahtu, bet arī varena katamarāna būve, ko varētu izmantot, piemēram, ar autobusu uz Ventspili atbraukušo tūristu izvizināšanai gar piekrasti vai pat līdz Kolkai un Liepājai. Diemžēl pašvaldība tādus pasūtītājus negrib vai nespēj piesaistīt, arī palīdzēt radīt apstākļus tādu izpildei ne.
Pašmāju uzņēmēji paliek aiz borta
“Darba dzīvē neilgu laiku esmu bijis gan liela uzņēmuma galvenais inženieris, gan slimnīcas galvenā ārsta vietnieks, pat par pasniedzēju strādāju profesionāli tehniskajā skolā. Taču vislielāko gandarījumu guvu, kā uzņēmējs piedaloties Ventspilij unikālu objektu būvē. Varbūt sakritība, bet arī tie saistīti ar ūdeņiem – strūklaka Saules laiviņas jaunpilsētā, ūdens kaskāde Lāses pie Ventspils augstskolas, pludmales aprīkošana. Darbi nebija grandiozi pēc mērogiem, bet bezgala interesanti ar savu tehnisko risinājumu, kam Latvijā toreiz nebija analogu. Strūklakas mani saveda kopā ar izcilo tēlnieku Gļebu Panteļejevu, ar mākslinieci Intu Bergu un daudziem, daudziem citiem interesantiem cilvēkiem. Tas bija laiks, kad pasūtītāji pilsētas vadības personā vēl mēdza ieklausīties radošo cilvēku un tiešo darba darītāju priekšlikumos projektu darba gaitā uzlabot. Tagad jūtams, ka pašvaldības birokrātija savā augst- un taisnprātībā uz to vairs neiet, tiešām žēl.”
Bet visvairāk Vigo kremt domes formāli it kā pareizā, bet pēc būtības vietējos uzņēmējus diskriminējošā iepirkumu kārtība, kuras iznākumā bieži vien ar dempinga cenām darbu pasūtījumi tiek atdoti citu pilsētu un novadu ļaudīm.
“Es neticu, ka šo procesu nevar sakārtot vietējiem uzņēmējiem pozitīvā veidā. Vaina, manuprāt, ir negribēšanā, jo līdzšinējā kārtība paver iespēju slēptā ceļā izrēķināties ar netīkamiem pretendentiem no Ventspils,” pārliecināts Vigo, apsverot iespēju kuģu būvi nākotnē pārcelt uz kādu citu Kurzemes pilsētu vai ciemu. Līdz šim laivu un kuteru tapšanai līdzekļi nereti ņemti no citās nozarēs nopelnītā, bet nemanāmi lejupslīdošā Ventspils ekonomika un cilvēku masveida aizbraukšana no “pilsētas ar rītdienu” sākusi apdraudēt arī citus viņa diversificētā biznesa atzarus. Pagaidām cerības Vigo saista tikai ar tūrismu un nekustamo īpašumu izmantošanu. Izredzes saņemt pasūtījumu pilsētas izsludinātajos iepirkuma konkursos ir mazākas nekā loterijā, jo tur vinnētājs speciāli netiek iepriekš piemeklēts.
Pieci soļi rītdienā
Paša un līdzdomātāju rīcībai Vigo uzrakstījis un piedāvā piecu soļu programmu, kuras vadmotīvs ir – pastāvēs tas, kas pārmainīsies, bet ne jau tikai savā darbā vai personīgajā dzīvē. Pārmaiņām jāaptver visa pilsēta, un tām jāsākas cilvēku prātos. Ventiņu cilvēkos ir spēks, bet vispirms…
“Saņemsim drosmi apzināties, ka vienvaldības apstākļos esam pieradināti domāt – mēs šeit esam Latvijas un dažreiz pat pasaules neizsakāmi skaistā (un pat visgudrā!) naba. Paštīksminoties esam norobežojušies no pārējās valsts un pasaules, necenšoties saskatīt, ka arī citviet viss notiek un daudz kur pat labāk nekā pie mums. Laiks pāriet no mežonīgā kapitālisma un autoritārisma uz sociāli atbildīgu politiku, orientēties uz bērnu un jauniešu izglītošanu, nevis tikai uzvarām prestižās olimpiādēs un konkursos, bet arī panākumiem demokrātisko vērtību lietošanā dzīvē,” aicina Vigo.
Viņš iezīmējis orientierus arī sev tuvajās nozarēs: jāsamazina līdzšinējais birokrātiskais spiediens uz mazajiem uzņēmējiem, vienkāršojot, piemēram, reklāmas izvietošanu publiskajā telpā, ēku fasāžu remontu, iepirkuma procedūras. Akūta joprojām ir šādu uzņēmēju atbalstīšana, ko vajadzētu darīt pašvaldības juristiem un speciālistiem tieši tādam nolūkam izveidotos konsultāciju centros. Noderīga būtu arī viņu izglītošana biznesa attīstības un turpināšanas jautājumos, pašvaldības iztērētie līdzekļi pēc tam domes kasē atgrieztos nodokļu veidā. Aktīvi jāsekmē importu aizstājošo produktu, ierīču, transportlīdzekļu, to skaitā laivu, kuteru un jahtu ražošana un izgatavošana. Pietiek izlikties, ka tā ir tikai privātuzņēmēju rūpe: valsts un pašvaldība var šos procesus netieši atbalstīt neskaitāmos veidos, ja vien ir drosme un vēlēšanās to darīt. Savā pieredzē es to vairs nejūtu,” atzīst uzņēmējs, nezaudējot tomēr optimismu. “Ja pilsēta ir grūta ar pārmaiņām, tām ir jāpiedzimst. Laiks tuvojas,” Vigo vārdos saklausāma neizbēgamā nākotne.
Autors: Ventspilnieks.lv
